Mīlestība bez nosacījumiem

Chapter 22

Pēc 2 dienām, 27.jūlija rīts.
Es baudīju miegu un sapņoju par rozā, pūkainiem vienradzīšiem, līdz mani iztraucēja balsis no reālās pasaules.
- Gabriela! Jēziņ, kāpēc tu vēl neesi piecēlusies? - es īsti nespēju saprast, kam piederēja šī balss. Es vēljoprojām atrados sapņu valstībā, bet kaut kādā veidā mana zemapziņa apzinājās, ka balss pieder sievietei.
- Mums ir drīz jāizbrauc, bet tu vēl vārties pa gultu! - tagad runātājs bija vīrietis. Noteikti Emma un Džeisons atnākuši mani piecelt rīta agrumā.
- Ļaujiet man. Gabij, celies augšā. Mums ir jābrauc uz nometni. - šī balss noskanēja kā pērkons skaidrajās sapņu valstības debesīs. Es uzreiz sapratu, ka tas bija Trojs un piecēlos. Nē, tā nebija. Vai arī bija. Vārdu sakot, es nezinu. Es nevarēju saprast, vai sākumā pamodās mans veselais saprāts, un es piecēlos no vārda "nometne", un tad arī atpazinu Troja balsi, vai tieši otrādi - es atpazinu Troja balsi pat miegā, tāpēc piecēlos, un līdz ar mani piecēlās arī mans veselais saprāts, kas saprata, ka šodien ir nometnes diena.
- Ko? Cik pulkstens? - es, piecēlusies sēdus, atvēru acis un diezgan skaļi vērsos pie visiem blakus stāvošajiem.
- 9:14. - Trojs, nedaudz iesmējies, mierīgi atbildēja.
- Cikos mums ir jāizbrauc? - es iepriekšējās dienās nebiju par to īpaši satraukusies, jo biju pārliecināta, ka piecelšos laicīgi, bet es biju kļūdījusies. Pulkstens bija 9:14, es zināju, ka nometne sākas 10:00, tāpēc es cerēju, ka nometne ir desmit minūšu brauciena attālumā no šejienes.
- 9:30. - Emma lauza visas manas cerības. Man ir 16 minūtes, lai sataisītos. "Ko?!"
- No šī brīža tev ir 15 minūtes, lai sataisītos. Čemodānu tavu mēs jau aiznesām uz mašīnu, tāpēc tev atliek paēst un apģērbties. - Džeisons man paziņoja. "15 minūtes. Lieliski!"
- Un ieiet dušā.. - pabeidzu es viņa teikumu.
- Uz priekšu, mēs ejam lejā tevi gaidīt. - Emma teica, un viņi ar Džeisonu aizgāja. Trojs palika.
- Troj, jēziņ, tikai nesaki, ka tu tagad gribi par kaut ko parunāt. Šis nav piemērots brīdis. - es smagi nopūtos un izlīdu no gultas. Šobrīd man bija pilnīgi vienalga, ka man ir izpūruši mati, un ka man ir uzvilkta rozā pidžama ar lācīšiem.
- Es vienkārši gribēju tev pajautāt, ko tu ēdīsi brokastīs. - Trojs, nopētījis mani no galvas līdz kājām, pateica. -
- Pag, ko? -
- Ko tu ēdīsi brokastīs? - Trojs lēni atkārtoja savu teikto. - Es tev atnesīšu brokastis uz istabu. -
- Em, nu, kafiju. -
- Es prasīju, ko ēdīsi. -
- Es negribu ēst, man pietiks ar kafiju. -
- Es gribu, lai tu paēd. Labi, pats atnesīšu kaut ko. -
- Nu, tad pie reizes sagatavo man, ko vilkt. Kamēr būšu dušā. - protams, ka es to biju domājusi sarkastiski.
- Labi. - Trojs teica, un izgāja no istabas.
Tikmēr es iegāju dušā, un 9:25 biju gatava iet ārā no tās, bet es pēkšņi sapratu, ka nebiju paņēmusi halātu.
- Troj, tu esi te? - es, katram gadījumam, pārliecinājos. Neviens man neatbildēja, tātad, es droši varēju iet ārā tikai apakšveļā. Es mierīgi atvēru vannasistabas durvis un gāju savā istabā. Bet tajā momentā istabas durvis atvērās, un pa tām ienāca Trojs ar paplāti rokās. Es biju tādā šokā, ka nespēju pat uzkliegt viņam virsū, vai piesegties ar kaut ko. Mēs abi bijām šokā.
- Khm, - Trojs beidzot pārtrauca klusumu un nokrekšķinājās. - es atnesu brokastis. Piedod, Gabij, es tiešām nezinaju, ka tu tieši tagad nāksi ārā no vannasistabas. -
- Tāpēc ir jāklauvējas. Noliec paplāti uz naktsgaldiņa un ej prom. - es vinam pavēlēju. - Paldies. - es teicu, kad Trojs bija izpildījis manas prasības. Viņš man pamāja ar galvu, bet es, cenšoties nedomāt par notikušo, sapratu, ka man ir steidzīgi jāģērbjas. Es pagriezos uz skapja pusi, bet tad pamanīju, ka uz gultas stāv šorti un maika. Tātad Trojs nebija uztvēris manu sarkasmu un sagatavoja, ko vilkt. Šoreiz es biju viņam ļoti pateicīga. Apģērbusies, es sapratu, ka pulkstens ir 9:29, un es nepaspēšu normāli paēst, tāpēc, paķērusi šokolādes batoniņu no paplātes, es skrēju lejā uz mašīnu, kur mani jau gaidīja Emma un Džeisons.
Atvainojos, ja ir kādas kļūdas. Rakstu no telefona.