Nāvējošā ēna

2.

Es zināju, ka vēstule mani pārāk uztrauc, bet tā izstaroja taisnību, kurai ticēt es negribēju.

Visu atlikušo vakaru es domāju, ka esmu nojūgusies. Es varēju noticēt, ka bioloģiskā māte zin kas es esmu, es varēju noticēt, ka viņa ir mirusi, bet es nekādi nevarēju saprast, ko nozīmē "pašai saprast, kas tu esi" un tas man nelika mieru.

Es izlēmu pazvanīt Šarlotai, jo es vairs nespēju domāt par to sasodīto vēstuli. Tā izgrauzīs man galvā caurumu.

Atskan ilgi un mokoši pīkstieni līdz draudzene paceļ klausuli.
"Em?" atskan draudzenes soprāns.

"Šarl! Tu nevari iedomāties kā es pēc tevis ilgojos!" es uzreiz noteicu.

"Vou vou vou! Vai tad es tik ilgi biju prom? Tikai viena dieniņa."

"Tomēr šodiena bija ļoti garlaicīgi un par mani noteikti kāds ņirgājas," nosaku zinot, ka drīz vajadzēs paskaidrot.

"Es ticu, ka bez manas foršās fizionomijas visi klasē bija garlaikoti," mēs abas iesmejamies, "taču vai tev kaut kas notika?"

"Man ir mazliet stulba situācija ar vēstuli."

"Kāds tev mīlas vēstules sūta?" Šarlota paņirgājās.

"Trakāk... Mirusi mamma sūta vēstuli."
Šarlota apklusa, un es pat varu sadzirdēt, ka viņai skan radio, tikai nesaprotu, kas tā pa dziesmu.

"Un?" Šarlota pārtrauca ieilgušo klusumu.

"Nu, viņa rakstīja, ka esot mirusi un man pašai jāsaprot, kas es esmu, un pie kā piederu."

"Varbūt viņa bija kādā sektā vai klanā?" Šarlota nemaz nepalīdzēja ar savu spriestspēju.

"Tu nepalīdzi, jo viņa rakstīja, ka apdraudēja mani. A ja mani nogalina?" nedaudz iekarsu.

"Nomierinies zirgs! Viņa taču nestrādāju uz mafiju. Vai viņa vēl ko rakstīja?"

Es ieskatos vēstulē "Jā, viņa vēl rakstīja, ka man jāuzmanās no Ēnām."

"Kas ir Ēnas?" uzreiz pajautāja Šarlota.

"Nezinu, tur jau tā problēma, ka es neko nezinu, bet ticu, ka viņa varētu būt mirusi," es satraukumā noriju siekalas.

"Neņem to galvā, varbūt kāds izcils stulbenis gribēja tevi pakaitināt," tā varētu būt taisnība. Kas gan cits tas varētu būt?

"Labi, es tev pazvanīšu sestdien, man tagad jāiet mēdīt ēdienu," nosaka Šarlota.

"Veiksmi meklējumos, Šar."

"Paldies," un mūsu zvans pārtrūka. Es nometu telefonu uz skapīša blakus gultai un pati izlēmu, ka es arī iešu meklēt ēdienu.

Tētis jau sēdēja dīvānā un skatījās televīzoru.

"Sveiks!" nosaucos, lai pateiktu, ka atrodos šeit.

"Sveika, meitiņ!" atbild tētis nenovērsdamies no ekrāna. Es lieku viņu mierā - viņš mani.

Es pieeju pie ledusskapja un cerīgi lūkojos pustukšajos plauktiņos. Nekā. Ēdiena te nebija. Beigu beigās es padevos un uztaisīju pirmo, kas pagadījās.

Apsēdos blakus tētim un mierīgi skatoties pa logu ēdu savu barību.

Pēkšņi es ieraudzīju vienu dīvainu putnu, kas uz tuvākā zara lūkojās uz mani. Lai tas putns necer, ka es dalīšos ar ēdienu. Kādu laiku es skatījos uz putnu un putns uz mani, nezinu cik ilgi tas turpinātos, ja tētis nepaņemtu manu tukšo šķīvi un neizvilktu mani no transa.

Tēvs laikam pamanīja to un paskatījās ārā. Es zvēru, ka tēta sejā parādījās izteiksmes, kuras es nekad iepriekš nebiju redzējusi viņa sejā. Tās varēja būt bailes, izmisums, satraukums, vai savāds to sakrustojums.

"Tu izskaties kā spoku ieraudzījis," es neizturēju viņa blenšanu uz putnu, nevarēju nosodīt, jo pati blenzu uz viņu.

"Meitiņ, vai tu gribētu aizbraukt ceļojumā?" man pat pārskrēja drebuļi cik salti viņš izteica šos vārdus. Man pat bija sajūta, ka tas nav mans tēvs.

"Uz kurieni?" nespēju novaldīt ziņkāri.

"Es tev jau sen gribēju parādīt vietu no kurienes es un tava māte atbraucām," tēvs jau maigākā balsī runāja. Viņš vairs atklāti neblenza uz putnu, bet es redzēju, ka viņš viņu novēro.

"Tev no putniem bail?" netīšām paspruka.

"Es tev vēlāk pastāstīšu, bet tagad lūdzu kārtīgi saģērbies un sakravā čemodānu, es domāju izbraukt jau tagad."

"Tagad!?" es iespiedzos.

"Tagad, un tu nevari nebraukt!" tēvs stingri noteica un aizskrēja uz savu istabu.

Es savā nesaprašanā tiku pamesta viena. Es pat uz mirkli aizmirsu, kas man bija jādara. Un tad es paskatījos uz putnu, kurš nez kāpēc tagad bija jau tuvāk. Es nodrebēju, bet piecēlos un devos uz savu istabu sakravāt čemodānu, kuru tēvs bija nopircis, kad es pirmo reizi iesoļoju šajā mājā.

Salikusi kaut kādas drēbes, higiēnas un kopšanas līdzekļus, un vēl kaut kādas lietas, kas man noteikti noderēs gan īsā, gan garā ceļojumā. Vēl reiz apdomā dāma, es ieliku arī vēstuli.

Es nezināju, kas notiek, bet noejot lejā redzēju, kā tēvs atsevišķā somā ieliek kaut kādus ēdienus, kurus es iepriekš noteikti neredzēju. Kā burvis viņš turpināja vilkt ēdienus no tukšajām ledusskapja dzīlēm.

Es nokrekščinājos, lai tēvs paskaidrotu, kā viņš tik īsā laikā dabūja ēdienu, bet viņš tikai aiztaisīja somas un paķēris arī manu čemodānu izskrēja ārā.

Es stāvēju un nesapratu, ko man darīt, bet tad mani no pārdomām sabiedēja tas sasodītais putns. Es paskatījos viņa virzienā, bet viņš kaut kā pamānījās attaisīt logu. Mana galva salūza. Es vairs nespēju domāt. Kā PUTNS varēja attaisīt logu.

Tagad es ieraudzīja tā melnās acis, tajās bija bezdibenis. Es tajās kritu tikai dziļāk un dziļāk, līdz tēvs mani parāva aiz rokām un vilka mani līdz mašīnai.

Mašīnā es tūdaļ gribēju uzzināt, kas notiek, bet tad es sadzirdēju ķērcienus. Mums sekoja divi putni. Viena slaida vārna un viens milzīgs krauklis, kas iepriekš uz mums skatījās.

"Putni..." malacis Emij, tu neko labāku nevarēji izdomāt.

"Tie putni nav īsti putni," tēvs ar piepūli izsaka šos vārdus.

Ko? Ko nozīmē "nav īsti putni"? Man tie izskatās pēc parastās vārnas un kraukļa, kuri mums seko un novēro, un izdala dīvainas skaņas. Jā, putni nav parasti, varbūt kāds viņus pamācījis, un viņi pat māk runāt.

"Ko?" es sašutusi izraujos no domām.

"Tikai neuztraucies, es kaut ko izdomāšu."

Tēvs tā teica tikai tad, kad viss bija slikti. Un nez kāpēc man šķiet, ka šoreiz ir ne tikai slikti, bet viņu tas arī uztrauca.

Es apskatījos uz putniem un pievērsu uzmanību tai vārnai. Iepriekš biju redzējusi tikai kraukli, un nedomāju, ka vārnas ar kraukļiem draudzējās, tāpēc apsvēru iespēju, ka viņi ir roboti un mans tētis ir spiegs, bet tad mums ir lielas problēmas.

Es sāku nervozēt un nezināju ko darīt, bet tad nezin kā vārna uzsprāga. Es šokā atlocīju galvu un pagriezos, lai ieraudzītu tik pat apstulbušu tēva seju.

Krauklis bija apstājies un nepatikā grozīja galvu. Mēs aizbraucām un krauklis pazuda no skata. Es tiešām sāku pieņemt to, ka mans tēvs ir slepenais aģents.

Ja kāds varētu apskatīties manas domas, viņš noteikti noģībtu no pārpūles. Un tai skaitā biju arī es, es vienkārši iemigu, nevarēju noturēties, viss bija pārāk sarežģīti.