Nāvējošā ēna

15.

Pamodos uz dīvāna, Mākonis bija ielecis man klēpī. Pakustināt galvu un sajutu asas sāpes kaklā. Es biju nogulējusi kaklu. Saule jau spoži žilbināja manas acis. Mākonis pamanījis manu kustību uzreiz priecīgi sāka lēkāt pa mani.

"Eu, Mākonīt. Tu neesi nemaz tik viegls." es sūkstījos.

"Vai tu gribi ārā?" es dūdoju jautājumus. Kucēns ierējās un sapratu, ka viņš grib gan.

Paņēmu viņa zilo siksniņu un apliku ap kaklu. Suņuks paklausīgi iemauca galvu un priecīgi kluburēja man pakaļ. Es piegāju pie durvīm un nemaz tās neslēdzu. Es vakar pastaigājoties biju atklājusi jauku vietiņu, kur manam mazajam patika skraidīt.

Es gāju pa asfaltu cerot pareizi nokļūt tajā vietā. Suņuks vairs tik ļoti nerēja, jo bija aizņemts ar soļiem. Viņam tie nepadevās viegli.

Atradusi pareizo vietiņu, es piestāju un atļāvu kucēnam spēlēties ar nokritušiem zariem un sniegu.

Pēc kādām piecām minūtēm es sadzirdēju soļus. Vēlāk arī mazu vaukšķēšanu. Mākonītis to sadzirdēja ar un sāka priecīgi riet. Es gan nesapratu par ko tur priecāties, tur bija kāds cits suns un tā suņa saimniekam nedomāju, ka patiks mans mazais. Es paņēmu kucēnu rokās, kurš negribīgi atļāva sevi pacelt.

Es jau taisījos ātrā solī iet uz mājām, kad pazīstama balss mani apstādināja.

"Pa kuru laiku tu iegādājies suni?" tas bija Sebastians. Kā viņš visu laiku varēja būt visur.

"Man ir kucēns," atbildēju pagriežot galvu un nerādot manu Mākonīti.

"Un kā tad viņu sauc?" kāpēc viņš kļuva tik runīgs. Viņa sejā bija savāds smaids. Vismaz tas izskatījās pēc smaida. Es kaut kā atslābu.

"Mākonis,"teicu.

"Interesants vārds."

"Un kā sauc tavu suni?" es pajautāju paskatoties uz brūnu miniatūro pūdeli. Kurš būtu domājis, ka akmenim ir mazs šunelis.

"Viņš ir manas mammas suns. Katru svētdienu viņu staidzinu. Viņa vārds ir Arejs," pūdelis ar grieķu dieva vārdu. Interesanti. Es pasmīnēju.

"Parādīsi savu Mākoni?" kāpēc Sebastians man nelika mieru? Kas viņam uznāca. Viņš tik daudz ar mani nav runājis jau kopš ierašanās šeit.

"Vai tu nesabīsies?" smieklīgs jautājums. Izskatās Sebastianam likās tāpat.

"Diez vai viņš varētu būt ļoti neglīts," viņš teica. Ak, Sebastians pat nesaprata, kāpēc es negribu rādīt savu kucēnu.

"Viņš nav tāds kā visi citi suņi," teicu, kad devos tuvāk viņam.

"Pārdzīvošu,"es biju pavisam tuvu Sebastianam. Viņš man skatījās acīs. Tikmēr es no klēpja izvilku manu Mākonīti. Sebastians pasmaidīja un tad paskatījās uz manu kucēnu. Viņa smaids pazuda un acīs dzirkstīja kas neredzēts.

" Mans mazais Mākonis, "teicu Sebastianam.

" Tas IR Mākonis, "viņš konstatēja.

"Nevar būt," teicu smīnot.

"Kā tu viņu dabūji?" viņu tiešām māca interese.

"Es viņu uztaisīju," pārliecinoši atbildēju.

"Henrijam pateici?" kas bija Henrijs?

"Henrijam?" jautāju.

"Henrijam Volšteinam," aa. Henrijam.

"Nē, es viņu uztaisīju vakar pēc viņa aiziešanas. Domāju parādīt Mākonīti, kad viņš rīt nāks mani modināt uz skolu. Vai ne mazulīt?" es jautāju kucēnam kuram acīs bija skaidrs. Tātad viņam bija normāli.

"Kā tu viņu uztaisīji?"

"Es sagribēju suni, un pēc neilga laika viņš uzradās. Man pa virtuvi skraidīji un gribēji apēst visu, vai ne, Mākonīti?" Mākonis ierējās.

"Viņš tev ir riktīgi skaists," nez kāpēc es nosarku, bet es to neizrādīju, jo zināju, ka no aukstuma man tāpat vaigi bija sārti.

"Mazulīti parādi savas smukiņās actiņas Sebastianam. Lūdzu mazais!" suņuks paklausīja un paskatījās uz Sebastianu. Mans kucēns bija gandrīz kā bēbis.

"Viņam ir bezgalīgas acis!" Sebastians teica.

"Paskaties tagad uz viņām," es sāku kustināt kucēnu un kasīt aiz austiņas. Kucēna actiņās sākās sniedziņš.

"Wow! Kas viņam ar acīm?" Sebastians jautāja. Sebastiana wow man tiešām lika apmulst. Viņš taču tā neuzvedās.

"Viņam acīs parādās emocijas. Pašlaik es zinu, kad viņam ir labi, viņam acīs ir skaidrs. Kad viņš bija sasprindzis un baidījās - acīs parādījās tumši mākoņi. Un kad viņu kasa un lutina, viņam snieg sniedziņš."

"Tev ir tik pat īpašs suns kā tu," vai es nepārklausījos? Sebastians domāja, ka es esmu īpaša. Nu es biju pārliecināta, ka es nosarku tik stipri, ka viņš to būs pamanījis, jo viņš bieži skatījās uz manu seju. Tā vietā, lai skatītos uz viņu es sāku čubināt Mākoni.

Es sajutu taustekļus man galvā un automātiski paskatījos uz Sebastianu ar nedaudz dusmīgā acīm.

"Beigsi man līst galvā?"

"Kā tu varēji to sajust?"

"Es to jūtu, un ja tu negribi, lai es izlasu tavas domas, nemēģini lasīt manas."

Viņš parādīja padošanās zīmi, un es vairs nejutu taustēkļus.

"Kā es zināšu, ka tu nelasi manas domas?"

"Esi pārliecināts, es nelasīšu," teicu. Bet tad pasmaidīju, jo mans sīkais kucēns gribēja paspēlēties ar Areju.

Es noliku zemē kucēnu un tas piegāja pie pūdeļa. Pūdelis nebija apmierināts un uzrūca uz Mākoni. Es saredzēju, ka Mākonim acīs sāka veidoties tumši mākoņi.

" Ak, nebaidies, mazais. Emija ir te pat!" es dūdināju kucēnam. Es pacēlu viņu rokās. Es paskatījos uz acīm. Tajās bija litus un zibeņi.

"Sīkais, kas tev uznācis?" es nesapratu.

"Kas viņam?" mani iztrūcināja Sebastians.

"Viņam acīs ir lietusgāze un zibens." Arī virs mums parādījās lietus mākoņi. Un tālumā nogranda pērkons. Tā taču nevarēju būt es, kas caur kucēnu vada laikapstākļus.

"Viņš ir dusmīgs," Sebastians man pateica to, ko es jau nojautu.

Es sajutu, ka Sebastians pieiet aiz manis, lai aplūkotu Mākoni, es sajutos neērti. Mums virsū sāka līt. Es gribēju to apstādināt, bet tas nesanāca.

"Iedod viņam šo," Sebastians man iedeva suņu kārumu. Mēs abi jau sākām kļūt slapji. Kāpēc ziemā jābūt lietusgāzēm. Arī zibens parādījās un aiz viņa pērkons.

"Paldies," es paņēmu kārumu tā, lai nepieskartos Sebastianam.

Kucēns ar kāru muti apēda kārumu. Acīs tagad spīdēja varavīksne. Arī virs mums parādījās varavīksne.

"Iesaku viņu nesadusmot, savādāk nosalsim. Nāc, manas mamma māja ir tuvāk, iedošu ar ko sasildīties," es paklausīju un devos viņam līdzi. Man bija auksti. Slapjums lika visam salt simtpiecdesmit reizes vairāk.