Nāvējošā ēna

57.

Jā, visi sāka uzvesties nedaudz satraukti, kad es pateicu, ka magiem draud briesmas.

Bet ko lai dara, ja tā ir taisnība?

Es apsēdos uz tuvākā krēsla un vienkārši skatījos uz apkārtējiem. Mans tēvs nejutās ērti šeit, bet citi, noteikti, domāja, ka viņš neko nejūt, jo viņš stāvēja pārliecināti un uzlūkoja katru klusējot. Viņa skatiens bija baiss, kas uzdzina skudriņas, tomēr es pie viņa pieķēros.

Mans tēvocis Malvojs bija šausmās,bet to neizrādīja. Es nolasīju, ka viņam ir divējādas sajūtas pret mani. Tomēr viss vairāk viņš uztraucās, un es viņu sapratu - atnāk nepazīstama meitene, kura ir viņa radiniece, pie tam Virskaralienes meita, viņu nolaupa, un viņa atgriežas ar bīstamiem radījumiem un Ēnām, un viņas tēvs ir galvenais Ēnu starpā. Un tad vēl viņi saka, ka draud briesmas.

Labi, es saprotu, bet es negribu, lai pret mani izjūt bailes vai neuzticību. Es esmu visam starp vidu, man nevajadzētu būt draudam.

Es apskatījos uz Kristīni. Viņa bija bēdīga. Tiešām bēdīga. Un arī dusmīga.

Kelvins gan nebija īpaši uztraucies, tikai pārsteigts. Bet Kelvins nekad nav izturējies emocionāli, tad kāpēc viņam būtu jāizrāda lielas emocijas. Es cerēju, ka viņš ir emocionālāks sevī iekšā, bet īpaša starpība nav.

"Emij, ko tu domā ar briesmām?" pie manis piegāja Kelvins. Viņš bija vienīgais, kurš nebija panikā.

"Ēnas grib uzbrukt magiem."

Es biju atmācījusies daudz runāt. Un kādēļ gan, ja var atbildēt īsi, bez attaisnojumiem.

"Bet tad kādēļ... tavs tēvs ir šeit?"

"Jo viņš negrib uzbrukt. Viņi ir labie. Viņiem nepaveicās tikai ar ģenētiku," es atbildēju.

"Ko noz.."

Mūs pārtrauca Nalas rēciens. Es strauji piecēlos un pieskrēju pie mana dvēseles dzīvnieka.

Man bija jautri viņu atrast.

Atmiņa:

Es mierīgi sēdēju uz gultas, gaidīju, kad atkal būs jāiet uz zobencīņām. Man iepatikās mācīties zobencīņas, skolotājs bija stingrs, bet ar viņa palīdzību es sapratu daudz par sevi. Un zobeni ir jautri.

Kucēns bija savā istabā, dārziņā, un es dzirdēju dažus viņa saucienus, bet es nevarēju viņam piebiedroties.

Tad manas durvis atvērās, un pa tām ienāca mana pieskatītāja. Tikai nesen es uzzināju, ka viņa ir Sebastiana māte. Mani tas pārsteidza tik pat ļoti cik viņu pārsteidza tas, ka es draudzējos ar viņu.

"Vari nākt," viņa noteica.

Bet kad es piecēlos, mani teleportēja. Un tā nebiju es, kas teleportējās.

Es apskatījos apkārt, te bija saulains, pat ļoti. Un izskatījās pēc laukuma. Apkārt bija dažas mājas, visas līdzīgas.

Līdzīgas Ilvara mājai...

Es atrodos magu zemēs! Un Francijā. Es atpazinu debesos un kokus. Arī dažus cilvēkus esmu redzējusi.

Bet viņi ir sabijušies. Vai tad es biju tik biedējoša?

"Skrien prom, meitiņ," viena tante teica atkāpdamās. Es nesapratu kāpēc.

"Kāpēc?" tante apjukuši ieskatījās man acīs, taču ātri atgrieza skatienu kaut kur aiz manis.

Un tad es sadzirdēju rūcienu un nagu skrapstoņu, pat ja lēnu. Es iztaisnoju muguru un lēnām griezi galvu. Varētu noderēt tie cīniņu treniņi.

Pirms es paspēju pagriezties, es sajutu uz sāna karstu elpu.

Mana galva šoreiz momentāli pagriezās, un es sastapos ar divām gailošām acīm. Tās lūkojās uz mani, un tad es pamanīju milzīgās ūsas un ilkņus.

Aiz manis kāds iekliedzās, bet es baidījos pagriezt galvu.

"Kas tu esi?" es nočukstēju pagrozot galvu.

Radījums ar oranžīgo spalvu mainīja sejas izteiksmi. Viņš arī sāka grozīt galvu.

Es ievilku dziļu elpu, un atkāpos par vienu soli. Radījums izskatījās bēdīgs.

Es atkal piegāju tuvāk. Kāds tuvumā noelsās.

Tomēr radījums pakustināja galvu. Un es atpazinu radījuma ugunīgo astes galu. Tā ir Nala! Tā, ko dakteris Vatersons slēpa no citiem.

Viņa man neko neizdarīs. Nē, viņa ir jauka pret mani. Un nesaprot.

Es izstiepu roku.

Un noelsos.

Nala bija pielikusi savu milzīgo pieri manai rokai. Viņa bija tik mīksta.

Un tad es sajutu sīkas skudriņas, kas gāja no manas rokas un uz manu roku.

Mani pārņēma dažādas emocijas, bet tās bija patīkamas, pat siltas. Es atvēru acis, kuras nebiju pamanījusi, ka aižmiedzu. Nala ar lielām acīm vērās manī.

Un es nespēju. Viņa bija pārāk mīlīga. Es pieliecos pie viņas un sāku čubināt.

"Tu zini, ka esi jauka meitene?" es dūdoju.

Mans tēvs noteikti uztraucas. Man vajadzētu atgriezties mājā, bet es nevaru pamest Nalu.

"Stāt!" kāda vīrieša balss atskanēja.

Es pagriezu galvu un ieraudzīju Vatersonu ar šaujamieroci, tādu ko izmanto šautriņu šaušanai.

Es neatļaušu aiztikt Nalu.

Teleportējies kopā ar savu dvēseles dzīvnieku.

Dvēseles dzīvnieks?

Bet es ilgi nevarēju domāt. Vatersons jau sāka mērķēt.

Es piesteidzos pie dzīvnieka un apķēru ap kaklu. Un sakoncentrējos lai teleportētos uz māju.

Man ir vēl viens dzīvnieks.

Dvēseles dzīvnieks.

Atmiņas beigas.

Es tupēju pie Nalas. Viņa izskatījās uztraukusies. Es atšifrēju viņas skatienu.

"Pie mums nāk kāds nepazīstams cilvēks. Un es nedomāju, ka tas patiešām ir cilvēks."

Visi apkārt vienkārši blenza uz mani.