Nāvējošā ēna

40.

Gulēju es tiešām nemierīgi, man visu laiku nāca kādi murgi un sajūtas. Ja nemaldos, vienu reizi arī saskatīju tālumā acis. Vairs neaizmigu no pussešiem.

Uz nodarbībām nebija jāiet, jo Kristīnei bija karaliskās darīšanas. Viņa nebūs trīs dienas - šodien, piektdien un sestdien. Malvojs pieteicās mūs pamācīt rīt, bet šodien mums ir brīvs.

Kad bija pulkstenis astoņi, pie manis iebrāzās Netenjels. Es pat iekliedzos, kad durvis atsprāga. Netenjels uzreiz uzlēca man virsū un sāka kutināt. Es nevarēju beigt smieties un raustīties.

"E-ej prom," es centos kliegt, bet man sanāca tikai kaut kādi spiedzieni.

"Nekā nebija! Tev ir jāsmaida," es sāku spiegt skaļāk. Viņš turpināja mani mocīt.

Tad no durvīm atskanēja rējieni un tad man uz sejas jau bija kucēns, kurš man laizīt seju. Viņi visi sarunāja!

"Tā ne," kucēns man sāka laizīt muti. Es ar aizspiestu muti ķiķināju.

Kad kucēns nedaudz noslīdēja, es uzreiz kampu pēc gaisa un sāku kliegt virsū, "Lieniet nost no manis!"

Beigu beigās Netijs mani atlaida, un es uzreiz gribēju skriet prom, bet neveiksmīgi izkritu no gultas. Es sēdēju uz aukstās grīdas un berzēju muguras lejas daļu.

"Un tā te mums ir spēcīgā Patrīsijas meita?" Netenjels smējās.

"Es tev te parādīšu," es sāku celties, un kad atkal paskatījos uz Netenjelu, tad nevarēju beigt smieties.

Netenjels viss bija slapjš. No viņa matiem tecēja straumītes, un krekls sāka kļūt caurspīdīgāks, kā dēļ varēja kārtīgi redzēt, ka pat ja izstīdzējis un tievs, tad ar muskuļiem. Laikam magiem vajag muskuļus audzēt.

"Bez tā varējām iztikt," viņš bubināja, bet tuvojās man. Es sapratu, ko viņš grib izdarīt, tāpēc iespiedzos un smejoties skrēju prom.

Es dzirdēju viņa šļapstošos soļus aiz sevis. Kucēns rejot skrēja man pakaļ.

"Kur mēs skriesim?" es pajautāju kucēnam joprojām ātri ejot.

Atbildē atskanēja rējieni, kuru es, protams, nevarēju saprast.

Man vairs nebija izvēles, bija jāizmanto kādi ārkārtas līdzekļi. Ja jau nevaru atrast, kur paslēpties, tad man ir spējas.

Paķēru kucēnu rokās un pataisīju mūs neredzamus. Tā sāk kļūt par manu mīļāko spēju.

Es pagriezos tieši tajā mirklī, kad Netenjels parādījās no stūra. Es centos nesmieties, kad viņš aplūkoja gaiteni.

Taču tad viņš aizgāja, un es sadzirdēju, ka viņš ar kādu runā. Drīz vien atkal parādījās soļi, bet tas nebija Netijs, bet gan Sebastians.

Un, protams, viņš mani kaut kā redzēja, kad biju neredzama. Vai pareizāk - juta.

"Es zinu, ka tu tur stāvi," viņš piegāja tuvāk, un it kā skatījās uz mani.

"Kā?" es nomurmināja kļūstot redzama. Kucēns jautri iesmilkstējās ieraugot Sebastianu.

"Telepātiem ir arī tāda privilēģija sajust apkārtni," skaidrs, tātad es tā arī varētu, bet kāda gan no tā jēga. Ja nu vienīgi caur sienām gribu lūkoties.

"Aaa," es norūcu.

"Kāpēc Netenjels ir slapjš?" vai es saredzēju uz Sebastiana lūpām smaidu? Nevar būt, nē.

"Viņš nopelnīja," es pasmīnēju.

"Es atradu tevi!" es sadzirdēju aiz Sebastiana Netiju. Man jābēg.

Es pagriezos un metos skriet, kucēns droši nonācis Sebastianam klēpī. Netenjels man šļakatoja pakaļ.

"Kāpēc es garšoju pēc zemenēm?" es uzreiz apstājos un neticīgi lūkojos uz Netiju. Viņš manī ietriecās, un es mazliet apšļakstījos tā arī nenokrītot, jo Netenjels mani noķēra aiz gurniem.

"Zemenēm?" Netenjels pamāja. Zemeņu limonādes bija vienas no manām mīļākajām. Es būšu aplējusi puisi ar zemeņu ūdeni.

"Mana zemapziņa. Pardon," es novaikstījos sasmīdinot gan sevi, gan Netiju.

"Njam," Netijs nolaizīja savu roku.

"Fuj," es pavilku slapjo puiši uz grīdas.

No stūra iznira Sebastians ar kucēnu un skatījās uz mums kā uz trakajiem. Es ar Netiju tikai vairāk sāku smieties.

"Sebastian, tu zināji, ka Netijs garšo pēc zemenēm?" es iesmējos.

"Zemenēm?"

"Gribi pagaršot?" Netenjels pastiepa roku pretī Sebastianam, kurš atkāpās vienu soli atpakaļ. Kucēns gan izdomāja, ka vajag izlēkt no klēpja un sākt laizīt Netenjelu. Laikam tomēr garšīgs.

Sebastians skatījās uz mums. Es iedomājos, ka vajadzētu viņu arī kaut kā ievilkt, un drīz vien Sebastians bija slapjš. Es negribēju to īstenībā izdarīt, bet mana zemapziņa saka, ko citu.

Sebastians iepleta acis, un kopā ar Netenjelu apskatījās uz mani. Es neizturēju un iesmējos.

"Tagad tu arī esi zemene," Netijs arī iesmējās.

"Es neesmu zemene," Sebastians nolaizīt savas lūpas.

"Kas tad?" Netijs vaicāja paskatoties uz Sebastianu. Man arī nebija ne jausmas pēc kā viņš garšo. Tas skanēja tik divdomīgi.

"Es garšoju pēc limonādes. Es pat lipīgs esmu," es uzlika plaukstu uz rokas un noņēma. Plauksta uzreiz bija pielipusi pie miesas.

"Kāpēc es neesmu limonāde, bet ūdens ar garšu?" Netijs pukojās. Es pat nezināju, ka limonādes protu taisīt.

"Jo es nezinu, ko daru," jautrais noskaņojums nepazuda no mūsu sejām. Tagad kucēns skraidelēja starp mums visiem un laizīt visu, ko varēja.

Tad abi zēni sāka mani šļakstīt un es ar paliku slapja.

Tā nu mums visiem bija jādodas uz savām istabām mazgāties, jo izskatās, ka dažiem Ēkas iemītniekiem nepatīk tas, ko mēs darām. Mēs esot nepaklausīgi bērneļi.