Nāvējošā ēna

27.

"Emija, vai tu jau esi koncentrējusi enerģiju?" kad iegājām kādā ērtā telpā, karaliene jautāja.

"Esmu to izmantojusi, bet laikam mācījusies kā to darīt - nē," atbildēju.

"Tātad mācīsim tev pamatus. Man tikai jāzina cik ātri tu nogursti," tas laikam bija grūti, runāt ar neredzamu cilvēku.

"Es pirmajās reizēz ģību pēc katras izmantotās enerģijas, taču pēdējā laikā apradu ar to, un tagad nenogurstu," tas bija tuvākais taisnībai.

"Saki - nenogursti? Varbūt tu vēl neesi tik daudz izmantojusi to, lai nogurtu," tas bija loģiski, taču man jau bija dažas reizes, kad es izmantoju ļoti daudz enerģijas un kaut kādas balstiņas man teica, ka man nebeigsies tā.

"Es domāju, ka tik vienkārši viņa man nebeigsies, jūsu augstība," es žēli noteicu. Bija forši, kad tev ir superīgas spējas, bet tad es ļoti atšķiros no pārējiem, un tie skatās ar skaudību vai bailēm.

"Emija. Enerģija nevar būt bezgalīga," viņa noteica.

"Es zinu, bet es tikai saku, jūsu augstība, ka man viņas ir tiešām daudz," es noteicu. Tā tik tiešām bija taisnība.

"Tā, Emij, mēs varētu sākt ar koncentrēšanos. Tā tev palīdzēs brīžos, kad nesapratīsi, ko tu izmanto. Tā ir viegla. Neuztraucies," es arī neuztraucos. Man tikai ar katru brīdi likās, ka es karalieni Kristīni jau esmu redzējusi.

"Tātad apsēdies pret sienu ar taisnām kājām," es paklausīju. "Tagad aizver acis un centies atrast sevī to enerģiju, kas kūsā tev ķermenī."

Manas acis aizvērās uzreiz. Es sēdēju atspiedusies pret sienu un centos saprast, ko man darīt. Labi, enerģija, lūr tā varētu glabāties. Tā varētu būt kaut kur krūškurvja apgabalā, vai muskuļos, varbūt smadzenēs. Bet kā tā vispār izpaudās?

"Atvainojiet, kā enerģija izspaužas?" es iejautājos, bet neatvēru acis.

"Kā kuram. Pārsvarā to sajūt kā kņudināšanu, ir bijis arī, kad kādam tā izpaudās kā burbuļošana."

Es saliku sevi kopā un izskatīju visu savu ķermeni, bet neatradu neko neparastu.

"Emij, es varētu, tev palīdzēt. Palīdzēt noteikt aptuveno enerģijas atrašanās vietu. Es varu noteikt, kur un cik daudz ir enerģija, bet tas ir kā nolasīt cilvēku. Es to daru reti un tikai ar maga piekrišanu." es varēju piekrist. Es sapratu, ka neatradīšu to pati.

"Es labprāt, karaliene," noteicu.

Es atvēru acis un skatījos kā viņa uzmanīgi mani pēta. Viņas acis te iepletās, te sažmiedzās. Tad viņa nokrita uz rokām.

"Vai jums viss labi?" es neuzdrošinājos pakustēties.

"Jā. Tikai mana spēja atņem daudz enerģijas." viņa saķēra galvu.

"Vai jūs ko uzzinājāt?" jautāju pēc īsa klusuma brīža.

"Tev ir tiešām daudz enerģijas. Tā plūst pa tevi visu...tā tas nenotiek. Taču visvairāk tā koncentrējās sirdī," viņa vēl pateica.

Es aiztaisīju acis un iedomājos enerģiju plūstam pa visu ķermeni līdz sirdij un atpakaļ. Un tas es sapratu, ka tā ir asinsrite. Mana maģija bija asinsritē.

Es domās saķēru to un pavilku. Un tad es to sajutu, manu spēku, tas bija liels, bet neīsti mans.

"Es atradu to," es nočukstēju.

"Tagad centies atrast neredzamību." es sāku kāpelēt pa 'stāviem' un centos saprast, ko kas dara.

Meklējot neredzamību es atradu, ko interesantu. Es varēju ar domu spēku pacelt priekšmetus. Sweet.

Neredzamību atradu diez gan viegli, toties kontrolēt to - pilnīgi, kas cits. Es izdomāju to kā sviru un rāvu uz leju. Drīz vien sapratu, ka esmu redzama. Taču man bija bail atvērt acis.

Es sadzirdēju kā karaliene skaļi ieelsojas, un man atsprāga vaļā acis. Es redzēju tikai to, ka viņa izskrien no telpas.

Vai tad es izskatījos tik briesmīgi?

"Emij, karaliene atvainojas par savu uzvedību..." kā sapratu, pats galvenais, karalis iegāja iekšā telpā.

"Neticu savām acīm," nomurmināja karalis.

"Atvainojiet, bet es taču neizskatos tik briesmīgi," nobubināju. Zināju, ka tas nav labi, bet es neko nespēju padarīt ar sevi.

"Nē, tu esi vienkārši skaista," es kļuvu koši sarkana. Karalis nosauca mani par skaistu. Bet kāpēc?

"Tu izskaties tāpat kā bijusī karaliene, mūsu māsa," viņš attaisnojās tā it kā lasītu manas domas, ja tas būtu iespējams.

"Es atvainojos, jūsu gaišība, bet jūs liekat man mulst. Es nezinu kā izskatījās jūsu māsa, bijusī karaliene, bet es zinu to, ka jūs man palīdzējāt, un man par to liels prieks. Esmu pateicīga," tas izklausījās ļoti oficiāli, es pat nezināju, ka tā spēju.

"Nāc man līdzi," karalis pagriezās un izgāja no telpas. Kas te tagad notiek?

Es gāju līdzi karaļa lielajiem soļiem. Tas bija grūti izdarāms, tāpēc kad viņš atvēra kādas telpas durvis, es pie skrēju klāt.

Istaba bija mājīga, plaša un skaista. Tā bija kāda guļamistaba, bet to sen neviens neizmantoja. Toties te nebija neviena puteklīša.

"Šī bija manas māsas istaba," viņš noteica.

"Kāpēc jūs man rādāt šo?" es klusi pajautāju stāvot durvīs.

"Jo tu līdzinies viņai ne tikai izskatā, bet arī uzvedībā. Apskaties uz šo bildi," viņš pasniedza man zeltītu rāmīti. Tajā bija bilde ar trīs pusaudžiem, divas meitenes un zēns. Visi bija ar brūniem matiem, brūnām acīm. Varēja redzēt, ka katrs no viņiem savādāks, toties noteikti radi.

Bildē atpazinu karali Malvoju un karalieni Kristīni. Trešā bija vecāka par viņiem, es sapratu, ka tā ir bijusī karaliene. Es ieskatījos dziļāk trešajā personā. Viņa noteikti bija mana kopija! Vai viņa varētu būt mana māte? Vai tas nozīmētu, ka esmu troņmantiniece? Ak Dievs, cik ātri viss var mainīties.