Nāvējošā ēna

33.

Es iegāju zālē un visi uzreiz pagrieza galvas. Es pasmaidīju un devos apsēsties uz kādu vietu. Kucēns lumpačoja man blakām.

"Tātad, šodien mēs mācīsimies par burvestībām. Zēni, jūs jau zinat, kādu burvestību?" Kristīne vaicāja.

"Atvainojiet, kas ir burvestības?" es pajautāju.

"Burvestības ir balstītas uz enerģiju. Ar tām mēs varam izveidot, ko citu, izņemot mūsu spējas," tas izklausījās jautri un daudzsološi.

"Es zinu!" Netenjels uzreiz pacēla roku.

"Nu?"

"Tas izveido vairogu ap sevi," es to redzēju.

"Tas vīrietis to izmantoja!" netīšām skaļi to pateicu.

"Tā ir pati labākā aizsardzības burvestība. Parādi!" Kristīnei patika būt skolotājai.

"Emij, pamēģini izdarīt kaut ko Netenjelam," es pat nenoklausoties līdz galam aplēju Netiju ar ūdeni. Taču tas atleca un nolija garām.

"Malači," es arī sagribēju tā.

"Vai es varu pamēģināt arī?" es cerīgi pajautāju.

"Dzirdēji vārdus?"

"Nē, bet tāpat atļauj man pamēģināt!" es saucu. Man bija vienalga, ka kaut kādus vārdus jāsaka.

"Netenjel. Pamēģini viņu sasaldēt,"

Netenjels uzreiz mainījās. Es atcerējos, kā viņš man stāstīja par to, ka nogalināja kādu sievieti, kad bija maziņš. Netenjels bija labs melis un aktieris, bet es redzēju kā viņa sejā uz mirkli mainījās.

"Labi," es gan nezināju, ko man darīt. Man nebija vārdu. Nu tad pamēģināju spēju. Es gan nesapratu, ko es daru, bet es sāku just aukstumu. Tad es sakoncentrējos vairāk un jutu, ka man paliek siltāks. Es redzēju, ka pārējiem no mutēm nāk garaiņi, bet man bija silti. Un izskatījās, ka Netenjelam arī.

"Tadā," es saucu. Visi pārsteigti paskatījās uz mani.

"Laikam tev nebūs vajadzīgas burvestības," es pasmaidīju, "Netenjel, pataisi siltāku apkārtni."

Es noņēmu vairogu un saskāros ar sasmakušo gaisu.

"Emij, tu paskaties no malas, ko mēs šodien darīsim, un vēlāk pārbaudīsim vai tu vari atkārtot to bez vārdiem," es pamāju.

Visu atlikušo stundu, es spēlējos ar kucēnu un veltīju cik daudz uzmanības varēju burvestībām.

Es redzēju, ka viņi uztaisa vairogus, bloķē spējas un iztaisa kādu stihiju, bet es arī manīju, ka tas viss atņem spēku.

Man apnika, ka viņi mocās, tādēļ es pamēģināju bloķēt viņu spējas. Bet kaut kā man tas izdevās vairāk nekā vajadzētu, un viņi pat burvestības vairs nespēja izdarīt. Es biju bloķējusi enerģijas piekļuvi.

"Atvainojiet," es saucu no malas, kad viņi satraukti centās izdarīt jebko, kas līdzinātos maģijai.

"Tā, atbloķē mūsu spējas. Mums jāiet uz treniņu," Kristīne teica. Es jauki pasmaidīju un atbloķēju enerģijas pieplūdi. Tas varētu noderēt, lai viņi nožēlotu, ko man no rīta izdarīja.

Mēs visi aizgājām uz gaiteni, kur atradās mūsu istabas. Netenjels bija sarunājis, ka pabeigs mācības šeit, jo ne katru dienu var mācīties pie karalienes.

Es uzvilku melno sporta tērpu, man bija beidzot uzšuvuši pašai savu. Tas bija skaisti melns un pieguļošs. Es arī pamanīju, ka mana figūra arī uzlabojas.

Izgāju no telpas diez gan ātri, bet tāpat zēni jau gaidīja mani. Mēs klusējot devāmies uz sporta zāli.

Sporta zālē jau stāvēja karaliene un vīrietis, kas man uzbruka. Es sarāvos, kad ieraudzīju viņu.

"Iepazīstieties, šis ir Kalvins. Viņš bija mans skolotājs, kad biju vēl skolniece."

"Labdien," es ar Netenjelu reizē iesaucāmies, bet Sebastians pamāja ar galvu.

Šī treniņa laikā, man bija jādara pārlieku daudz vingrinājumu, jāsprinto un tā dēļ, ka man bija vēl neizzināti enerģijas taupījumi, arī izmantot spējas.

Vakarā es uzreiz iemetos gultā, un visi mani atomi sāpēja. Es nekad mūžā nebija tik daudz sportojusi. Un mani pat sāka mācīt kaujas mākslai. Mans ķermenis iemiga uzreiz, bet prāts vēl strādāja pie domām.

Man bija jāatrod risinājums komā ievilktajiem, jāsaprot, ko es jūtu pret abiem zēniem un jāizdomā, kā atriebties par rīta "treniņu".

Bet jo vairāk es par visu domāju, jo vairāk mana galva atslēdzās. Un drīz vien es biju apņemta ar tumsu.

Un šajā tumsā kāds mani uzrunāja.