Nāvējošā ēna

53.

Es jūtos labi. Tiešām labi. It kā es beidzot būtu es.

Manas acis lēnām atvērās, un es atrados sarkanajā gultā. Bet šajā istabā bija kas jauns. Te bija liels krēsls blakus gultai. Un tajā sēdēja Ēna, mans tēvs.

"Labrīt," viņš teica. Es negribēju viņam atbildēt. Kur viņš bija iepriekš?

Kas vispār notika vakar?

Tu uzveici kādu spēcīgu maģiju, kura vēlējās tevi nogalināt.

Tās nebija manas domas. Kas notiek?

Un tad manī sāka plūst dažas miglainas atmiņas. Jā, es kļuvu savādāka, un uzveicu kaut ko. Es neatrodos uz Zemes. Man ir spēks.

Bet kas tā par balstiņu?

Es esmu tu.

Es pat nezināju, ko domāt.

"Tu vakar mani sabiedēji," vai viņš uztraucās?

"Kāpēc, lai es tevi uztrauktu, tēvs," tas pat neizklausījās pēc jautājuma. Drīzāk uzbrauciena un fakta.

"Jo tu esi mana meita! Es sekoju līdzi tev! Es zināju, kur tu dzīvo, ar ko tu dzīvo, kā tu dzīvo. Es centos tev palīdzēt, bet tā, lai tu neko neuzzinātu, un neviens cits neko neuzzinātu. Viss izjuka tad, kad Vilkastes tevi adoptēja. Viņi atņēma man tevi," viņa sarkanās acis joprojām nevēstīja, ka viņam var uzticēties, un Ēnas izskats un būtība kliedza, ka nevar. Tomēr viņš uzvedās un runāja patiesi.

"Un kāpēc tu nebiji klāt?"

"Es biju, pat ja tu to nezināji. Es vienmēr rūpējos par tevi. Tu biji mana mazā gaismiņa šajā Ēnu midzenī," viņš teica. Man pat sāka sariesties asaras acīs. Es jutu, kā pār vaigu nolīst viena krokodīla cienīga asara.

"Kāpēc?" es nezināju kā uzmodelēt jautājumu. Kāpēc viņš pats nebija pie manis?

"Mēs būtu jauka, parasta magu ģimene, ja vienīgi Patrīsija nebūtu virskaraliene, un es - Ēna. Es pat nezināju, ka Ēnas var ko just, es tiešām mīlēju Patrīsiju. Mēs slēpām to. Un drīz vien daži sāka ko pamanīt, piemēram, ka Patrīsiju nevar sasniegt, bet es bieži nebiju savā vietā un nekoncentrējos. Tomēr vienu burvīgu dienu, es uzzināju, ka man būs bērns. Es biju tik priecīgs, ka Ēnas to pamanīja. Viņi negribēja mani pieņemt par vadoni, jo es biju ievainojams. Un drīz vien kaut kādi jauniņie tika aizsūtīti nogalināt Patrīsiju. Lai glābtu tevi, viņa ziedojās. Un es nevarēju riskēt vēl ar tevi, es negribēju visus zaudēt. Es negribēju, lai tu ciet. Tāpēc es aizsūtīju tevi uz cilvēku zemi un atradu ģimeni. Tev kāds uzbruka pēc trīspadsmit gadiem, tāpēc vajadzēja paslēpt tevi atkal. Un tā es rotaļājos ar tavu dzīvi, lai paglābtu tevi," viņš apstājās. Un tad pēkšņi es atcerējos acis. Brūnas, labsirdīgas acis, un viņām blakus sarkanas. Es abus šos acu pārus mīlēju. Viņi bija mana ģimene.

"Tēti?" es nedroši ieteicos. Sarkanās acis iedūrās manējās, un es nespēju. Es sāku raudāt, un pastiepos, lai paķertu šo Ēnu.

Es viņu atceros. Es atceros labo vīrieti, kurš vēl dus zem Ēnas apvalka. Pat ja man bija, varbūt, viens gads, es jutu, ka viņš nevar būt slikts. Vismaz, ne pret mani.

"Emij, manu brīnum," viņš čukstēja man ausīs.

"Es ilgojos!" un tā bija taisnība. Pat ja man bija zīdaiņa prāts, šie cilvēki mani mīlēja, un šo mīlestību es atceros.

"Tas bija sarežģīti skatīties kā tu audz, un nespēt būt blakus," viņš murmināja.

"Tagad tu mani nepametīsi?" es nedroši jautāju joprojām stingri turot Ēnu pie sevis.

"Es nevaru solīt. Tomēr es varu sargāt tevi. Tev ir jāpaliek šeit," viņš teica.

"Bet mani draugi?" kā tad ar viņiem? Es gribēju viņus arī redzēt. Es nevaru slēpties no viņiem. Viņi uztraucās.

"Viņiem būs drošāk, ja tu paliksi šeit. Es nezinu kā viss izvērtīsies, taču es centīšos, es darīšu visu, lai tu atkal viņus satiec. Bet ne tagad," es pat nezināju, kas mums uzbrūk.

Vispār, pirms es atslēdzos, mums uzbruka kāds. Ar lieli spēku.

Es kaut ko izdarīju. Es sajutu sevī dusošo spēku un varēju turēties pretī. Bet kurš man uzbruka?

Un vēl balstiņa galvā teica, ka es ne atrodos uz Zemes.

Tā arī ir

Es pat salēcos, kad sadzirdēju to atkal. Mans tētis uzmeta man satrauktu skatienu. Es pasmaidīju.

"Emmm, kur mēs atrodamies?" ja es neatrados uz Zemes, tad kur?

"Mājā, kuru es izveidoju priekš manis un Patrīsijas."

"Un kāpēc te ir arī citi?" ja jau tā bija slēptuve, tad visiem to nestāsta.

"Pēc uzbrukumiem, es uztraucos, ka mans pulks varētu neizdzīvot tāpēc atvedu viņus šeit. Es pārmainīju istabas, paplašināju ēku, bet es nespēju atvadīties no mana kabineta un tavas istabas," viņš noteica.

"Bet mēs neatrodamies uz Zemes?"

"Jā gan," viņš domīgi vērās uz mani, "Mēs atrodamies it kā uz Zemes, bet ne īsti. Apkārt mums ir tukšums, kurš atrodas uz Zemes. Tas ir sarežģīti," viņš atbildēja.

"Tad kā tu viņu uztaisīji?"

"Man ir daži triki, kurus nezin pārējie," viņam uzvilkās smaids.

Es nespēju un arī uzsmaidīju.

"Labi, es palikšu, bet es gribēšu satikt savus draugus," es piekritu.

"Kaut kad es tevi atgriezīšu pie draugiem un Patrīsijas māsas un brāļa," es sapratu, ka viņš man to nesola, bet es zināju, ka viņš centīsies.

Un kaut kad es atgriezīšos pie viņiem.

Es zinu, zinu. Daļas nebija sen. Bet es cenšos.
Un, protams, man vajadzēja sākt jaunu stāstu. Ja jums nav grūti, tad es būtu priecīga, ja jūs dotu iespēju arī citiem maniem stāstiem, kā arī turpinātu rakstīt jautrus komentārus un spiestu vote.

Bye, un tiekamies drīz.