Nāvējošā ēna

75.

Es pamodos savā istabā. Es nezināju, kas bija noticis. It kā viss bija normāli, bet es kaut kā nokļuvu šajā istabā.

Es paskatījos pa labi, un ieraudzīju savu veco pulksteni. Bija pagājušas pāris stundas kopš es pazudu tumsā.

Tad es sadzirdēju troksni un strauji pagriezu galvu pa kreisi.

Blakus gultai bija nolikts krēsls, un uz tā sēdēja Sebastians. Viņš lasīja grāmatu.

Es atradu tev kompāniju.

Man šķiet, ka vēl atskanēja smiekli. Ko tu izdarīji?

Tu gribēji kompāniju. Kas labāks būtu par Sebbumbulīti.

"Tu pamodies," viņš pacēla galvu no grāmatas, kas bija viņam klēpī. Tikai tad es pamanīju, ka aiz viņa krēsla vēl guļ Nala. Viņa gardi nožāvājās.

"Jā...," es novilku,"Kā es nokļuvu šajā istabā?"

"Tu neatceries?" viņš sašutis vaicāja. Viņa grāmata aizcirtās.

"Jā....? Pēdējais, ko es atceros, ir tas, ka es sēdēju bibliotēkā."

Ko tu izdarīji? Es vēlreiz jautāju balstiņai. Kas tu vispār esi?

"Tu neatceries kā iegāji zālē un iztraucēji treniņu?" es to galīgi neatceros.

Es sāku purināt galvu.

Es esmu tu. Tikai labāka. Un vēlāk tu man pateiksies.

"Tu vienkārši izsiti durvis no eņģēm, un iegāji iekšā. Tavas acis mirdzēja kā koši rubīni. Pietam stipri, gandrīz vai kā gaisma. Tu sāki runāt dīvainas lietas, bet neviens nespēja to saprast."

"Kā nespēja saprast?" es pārtraucu Sebastianu.

"Tu runāji kaut ko, bet to nevarēja saprast," viņš atkal pateica.

"Bet magi taču var saprast visas valodas!"

"Tad tu runāji nekādā valodā," viņš sāka ņirgt.

"Beidz! Ko piemēram es teicu?"

"Tu teici, kaut ko, ko es diez vai varēšu atkārtot," viņš atkal sāka smieties. Ko es darīju?

Ja tu atcerētos, tu zinātu, ko es pateicu viņiem.

"Beidz mani mocīt!" es skaļi iekliedzos. Es uzreiz paskatījos uz Sebastianu, kurš turpināja smieties. Vai tad viņš nedzirdēja, ko es pateicu?

"Tieši tā! Tu teici kaut ko līdzīgu šim."

"Es teicu, beidz mani mocīt, un neviens nesaprata?"

"Nē, tu neteici beidz mani mocīt. Tu teici to dīvaino penteri ar ļoti daudz a burtiem," viņš savādi uz mani paskatījās.

Tā ir mūsu valoda.

"Ko?" kāpēc balstiņa nevar būt normāla.

"Kas pat?" Sebastians iejautājās.

"Ko?"

"Tu teici pat. Ko tu ar to gribēji teikt?"

"Es neteicu pat," šī ir dīvainākā saruna manā dzīvē.

"Esmu simts procentīgi pārliecināts, ka tu pateici pat," viņš nolika grāmatu uz kumodes.

"Labi, aizmirsīsim to. Man tev kaut kas jāpastāsta," es piebīdījos tuvāk Sebastianam, bet viņš saspringa. Es paliku, kur esmu.

"Man galvā ir balstiņa," es nočukstēju.

"Tu esi traka?"

"Nē! Man galvā ir kaut kas, kas neliek man mieru. Man šķiet, ka tas pārņēma mani iepriekš un lika aiziet līdz zālei," es atbildēju. Sebastians sāka domāt.

"Tad tā nebiji tu, kas mani noskūpstīja?"

Ko es izdarīju? Es noskūpstīju Sebastianu? KAS?

Chill, tas bija labs skūpsts. Žēl ka tu nevari to atcerēties.

"Es tevi nogalināšu, tu dzirdi? Man vienalga, ka tu esi manī, es atradīšu iespēju kā to izdarīt! Vai saproti mani?"

Okei

"Ko tu tikko pateici?" viņa acis šaudījās no vienas manas acs uz otru.

"Emmm, vai es atkal to teicu nesaprotami? Un skaļi?"

"Aha," viņš atgāzās krēslā saspiežot pirkstus kopā, tā kā detektīvs.

"Neko?" es nervozi ieķiķinājos.

"Tas neizklausījās pēc nekā," Sebastians izskatījās noguris. Tikai tagad es sapratu, ka viņš ir nomocīts.

Un tad es beidzot sapratu. Es tā runāju, jo balstiņa runāja. Es pielāgojos viņas valodai.

Bingo.

"Tātad, kas ir tava mīļākā krāsa?" es pajautāju, nomainot tēmu.

"Nemaini tematu. Kas ar tevi notiek?" viņš izskatījās rūpju pilns.

"Es tev jau teicu, man galvā ir balstiņa. Un pirms dažām stundām, viņa pirmo reizi, vismaz to kuru es zinu, pārņēma manu ķermeni. Mēs esam kā divi cilvēki vienā mazā ķermenī," es atbildēju. Un tad katram gadījumam piemetu, "Tikai nesaki nevienam."

"Man ir jāpasaka. Tagad ir karš Emij, ja tu nevari kontrolēt sevi, kā mēs varam zināt, ka tā balstiņa nebūs ar pretiniekiem."

"Tā nebūs!" es pārtraucu viņu.

"Un ja nu? Tu pati teici, ka nezini, ko viņa darīja. A ja viņa pirms ieiet zālē bija kaut kur citur? Ja viņa ir pretinieku pusē?" viņam bija taisnība. Bet balstiņa ir mani glābusi iepriekš. Viņa ir ar mani. Viņa man centās palīdzēt. Viņa ir es. Un es esmu viņa. Bet ja nu viņa izlemj, ka mums par labu nāk būt pretinieku pusē.

Meitēn, es zinu, ka es tā domāju, bet te ir daudz jautrāk. Kad visi nomirs, tad arī būsim otrā pusē. Vai arī tu beidzot pieņemsi mani.

Ko nozīmē pieņemt tevi?

Gan jau redzēsi. Vismaz es ceru.

"Viņa ir manā pusē," es pārliecināti atbildēju, "Mums ir sava puse. Ja viņa nav ar jums, tad viņa ir ar mani, un nekas to neizmainīs."

"Bet kā lai es zinu, ka tu neesi citā pusē?" tagad viņš izskatījās bēdīgs.

Un es sapratu viņu. Viņš ir telepāts, pietam, labs telepāts, bet mani viņš nevar nolasīt. Viņš neko nezina par mani. Es esmu sveša viņam.

Bet viņš pazīst mani. Mēs esam draugi. Vai arī bijām draugi?

"Tu zini mani." es beidzot teicu.

"Nē, es nezinu gan. Kādreiz es domāju, ka zinu tevi. Un es zināju to jauko, labsirdīgo meiteni, kura kļuva par manu draugu, bet vai es pazīstu tevi tagad?" tas tiešām sāpināja mani. Pats sliktākais bija tas, ka viņam bija sava taisnība.

"Kad mēs tā atsvešinājāmies?" es pacēlu skatienu līdz viņa smaragdzaļajām varavīksnenēm.

"Es nezinu, bet es negribu atsvešināties no tevis. Es..." viņš pārtrauca savu tekstu. Un es nezināju kāpēc.

Es skatījos viņa spožajās acīs un prātoju, vai mēs atkal varam būt draugi?

"Es tev vēlāk atnesīšu ko ieēst," Viņš ātri pateica un izskrēja no istabas.

Es vēl noskatījos kā viņa melnie mati pazuda aiz durvīm.

Izskatās, ka te ir grūta situācija ar Sebijbumbulīti. Ko tagad darīsim? Es varētu kaut ko ieteikt, tas nebūtu sarežģīti...

Ko tu izdarīji?

Ak jā. Laikam man tev jāpasaka.