Nāvējošā ēna

10.

Es klusi sekoju vīriešiem. Nu jau viņi bija trīs. Pa ceļam mums bija piepiedrojies kāds piecdesmit gadīgs vīrs ar tiešām garām ūsām. Viņam tā pat bija melns sporta apģērbs.

Mēs bijām apstājušies pie kādas ēkas. Tā bija tādā pašā stilā kā pārējās mājiņas, tikai daudz reiz lielāka. Viņai bija kādi septiņi stāvi un daudz daudz logu.

Vecais vīrietis kaut ko pateica svešā valodā un aizgāja. Mani tas neieinteresēja, tāpēc turpināju aplūkot ēku. Bet drīz vien man uzgūlās domas, un es tikai skatījos tukšumā.

"Emij?" Volšteins piegāja tuvāk. Es atjēdzos un viegli uzsmaidīju.

"Henrij, chercheur sont prêts à vous accueillir." (Henrij, Meklētāji ir gatavi pieņemt tevi). no ēkas izgāja kāda sieviete ar platīna blondiem, gariem matiem. Es klusēju. Es gan zināju franču valodu, bet negribēju iejaukties.

"Merci, nous allons immédiatement aller." (Paldies, mēs tūlīt iesim). Volšteins domīgi paskatījās uz mani.

"Mēs drīz iesim," viņš man pateica.

"Est-ce une fille bizarre?" (Tā ir tā dīvainā meitene). tad tā citi mani šķiet uzskatīja? Nu jā, esmu savādāka, nezinu neko par šo, man bija jābūt vārgai, bet man ir neredzēts spēks. Njā, man neveicas, ar tiem vienmēr kaut kas notiek.

"Elle est," (viņa ir). es izbrīnījos, vai tad es nebiju pastāstījusi Volšteinam visu? Es nebiju dīvaina, es tāda nemaz negribēju būt.

"Qu'avez-vous découvert à son sujet?" (ko tad tu atklāji par viņu). viņa iešķībi apskatījās uz mani un turpināja apspriest mani. Man nebija īpaši labs noskaņojums. Tad es pamanīju, ka Sebastians īsti neklausās. Un ar viņu nemaz nerunāja kā parasti. Laikam viņš nemāk runāt franciski.

Vajadzētu iemācīties franču valodu, lielākā daļa šeit runā franciski.

Un lūk jau atkal nolasīju viņa domas. Man tas riebās. Es nekontrolēju ko daru. Bet es apstiprināju to, ka viņš nemāk franču valodu. Jeej.

"Si vous le pouviez, arrêteriez-vous de parler de moi? Je n'aime pas vraiment ça parce que je suis seul," (ja varētu, vai jūs beigtu runāt par mani? Man tas īpaši nepatīk, jo es tepat vien stāvu). es ierunājos skaidrā franču valodā. Man bija prieks, ka man nebija akcenta.

Sieviete iepleta acis un iegāja atpakaļ ēkā. Volšteins brīdī klusēja un tad man teica.

"Kāpēc neteici, ka māki franciski?"

"Un kāpēc man tas būtu jāsaka? Jūs man nejautājāt!" es nedaudz apjuku.

"Saprotu," Volšteins piegāja pie Sebastiana. "Ej uz skolu."

"Uzredzēšanos," Sebastians noteica, ātri paskatījās uz mani, un tad aizgāja. Man nebija laika atskatīties, tāpēc ieskrēju mājā un centos saprast, kur Volšteins pazuda.

"Šeit," Volšteins pateica, un es uzreiz pagriezos pret skaņas avotu. Es ieraudzīju ēnu un devos uz tās pusi, jo nekur citur neko citu neredzēju.

Aiz stūra mani pārņēma kaut kas neparasts. Es ieraudzīju tādu kā ainu, bet tā nevarēju notikt šajā ēkā.

Es redzēju kā nepazīstams vīrietis bija piesiets pie krēsla. Viņam bija daudz zilumu un rētu. No mutes kaktiņa nopilēja asins piliens. Es viņu nekad nebiju redzējusi, bet man bija žēl. Es noteikti biju saviebusies.

Man aiz muguras pēkšņi atvērās durvis ar skaļu blīkšķi. Pa tām iegāja tiešām briesmīgas radības. Tie bija cilvēki, taču āda izskatījās kā pārogļojusies. Mati bija melni un kā salmi. Bet apģērbs bija pat smieklīgs - viegli sārti krekli un džinsas. Man sametās bail un es gribēju skriet kaut kur tālāk no šiem "cilvēkiem", bet es nezināju kā kustēties. Tomēr šie nemanīja mani un pat izgāja cauri man! Ko? Es biju apstulbusi un vienkārši lūkojos uz šiem radījumiem. Viņi runāja krieviski. Nezinu kāpēc, bet man šķiet, ka viņiem ir reāli liels akcents. Dažus vārdus pat nevarēja saprast.

"Вы скажете нам, где онa, и мы будем держать вас в покое. Просто и легкo." (tu pateiksi mums, kur viņa ir, un mēs tevi liksim mierā. Vienkārši un viegli) Radījuma smaids nebija diez ko glīts.

"Lieciet viņu mierā!" vīrietis atbildēji latviski.

"Мы чувствуем, что она во Франции, как вы думаете?" (mēs jūtam, ka viņa ir Francijā, ko tu domā?) rādījums iesmējās, smiekli bija ķērcoši un neglīti.

"Nē," vīrietis klusi nočukstēja, viņš vairs nebija dusmīgs, bet gan sabēdājies.

Tad es vairs viņus neredzēju, es biju atvērusi acis, un uz mani skatījās Volšteins. Viņš bija uztraucies.

"Tev viss kārtībā?" Volšteins uztraucies jautāja.

"Es," man aizlūza balss, mani iespaidoja redzētais, "nezinu."

Es paskatījos apkārt, es gulēju uz dīvāna, laikam, uzgaidāmajā telpā. Man blakus bija galdiņš un uz tā ūdens glāze. Es pastiepos pēc tās. Man bija vienalga, ja tā ir kāda cita glāze.

"Emij, tu pēkšņi biji apstājusies un ne uz ko nereaģēji."

"Es kaut ko redzēju" atbildēju.

"Ko tu redzēji?" Volšteins pajautāja.

"Es redzēju tādu kā ainu. Tajā es atrados kādā pagrabstāva istabā. Istabas vidū bija krēsls, un pie tā piesiets kāds vīrietis. Viņš bija ļoti sasists," es noelsos, pat nezinu kāpēc, "Tad pa durvīm ienāca trīs neglīti rādījumi un krieviski izprašņāja vīrieti, bet tas spītīgi atbildēji latviski. Tie rādījumi gribēja zināt, kur ir viņa un viņi teica ka viņi zin, ka viņa atrodas Francijā." es teicu.

"Tu redzēji Ēnas. Lūk par to pārvēršas magi, kad pievēršas ļaunumam, un redzot Ēnas bieži vien vārgākie magi negribot sāk vērsties pie Ēnām. Tāpēc jau mums ir skola, kur apmācām jaunuļus, lai tie nebūtu tik vārgi. Tikai es nesaprotu, kāpēc tev ir tik daudz talantu. Tu esi, kas neparasts," Volšteins noteica. Nu viss, es tiešām esmu savādāka. Vismaz neesmu pievērsusies Ēnām. Es negribu mirt, kur nu vēl dzīvot ne savu dzīvi kā ļaundaris.

" Kuru meiteni vai sievieti viņi meklē? " es pajautāju.

" Man šķiet, ka tevi, jo es nevienu nezinu šeit, kurā varētu būt tik interesanta. Bet tad es nesaprotu, kas tas par vīrieti. Jo neviens nav pazudis tuvākajā laikā."

"Es?! Kāpēc? Un es taču nemaz neatrodos Francijā!" es bildu.

"Tu esi. Un tavi talanti jau ir parādījuši, ka viņiem tevi vajag," es nesapratu par ko viņš runā. Es biju dusmīga un nez kāpēc vairs negribēju sevi turēt. Es ieraudājos un jutu, ka spilvens blakus man aizdegās. Man bija vienalga, es zināju, ka tas man neko neizdarīs, bet ja nu tomēr tas izdara kaut ko, man vienalga. Es saķēru seju plaukstās un birdināju asaras. Drīz vien tās beidzās un es vienkārši tā sēdēju, un dīvāns tikai vairāk un vairāk sāka degt. Un es jutu, ka man bija pilnīgi vienalga, ka citi arī var ciest. Mans uguns, un es ar to daru, ko gribu.