Nāvējošā ēna

70.

Es gribu atvainoties par sagādātajām neērtībām. Man nebija plānā publicēt daļiņu, un tas sanāca netīšām.

Okei, es vienkārši apklusīšu un ļaušu lasīt.

Es skatījos uz nepazīstami pazīstamo vietu. Es atcerējos to, es zinu to, taču es jutos sveša tajā. Es nederēju šeit, tā nebija mana vieta, tomēr tā bija svarīga man. Un izskatās, ka mana zemapziņa, kura nepieder balsij, to apstiprina.

Es nogāju pa pusbrukušajām kāpnēm un apskatīju apkārtni.

Es nevarēju neparko citu domāt, kā cik ilgi jau šis tā stāv?

Es atcerējos skaistos skatus, ziedu aromātus un saules starus, kuri no rītiem iespīdēja acīs. Es zināju par slepenajām durtiņām pie kāpnēm, kur citreiz es slēpos ar savu māsu... Pusmāsu... Viņa nebija ne māsa, ne pusmāsa, tad.. vienkārši kaimiņiene.

Es nostājos pretī vienai gleznai, kurā brīnumainā kārtā joprojām karājās uz sienas, varbūt to aizmirsa, kad mūs izņēma, tāpat neviens šeit nedzīvo.

Es uzmanīgi noņēmu rāmīti no sienas, tomēr tas sadalījās trijās daļās man rokās. Es apjukusi blenzu uz bildi, kura vienīgā palika man rokās.

Tajā bija attēlots skats pie jūras ar dažām priedītēm, viena bija pat nokritusi. Jūra, kā Latvijā, bija tumši zila, varbūt pat zaļīga, pilna ar dūņām un jūras zālēm. Gandrīz, pa viduci stāvēja četri cilvēki - Karlsonu ģimene. Una smaidīja ar uzspiestu smaidu, tomēr acis nodeva, ka viņa uztraucas par pārējiem apkārt. Pēteris no otras puses vieglprātīgi bija pārliecies pāri savai sievai un bērniem. Viņu meita Rita, vēl tikai četrpadsmit gadīga, plati smaidīja un centās paslēpt ceturto cilvēku - mazu, vienpadsmitgadīgu meitenīti. Mazā meitenīte bija mazliet nobijusies, tomēr uz lūpām rotaļājās nebēdnīgs smaids, brūnās lokas slēpa seju un acis bija iedurtas kamerā.

Es uzsmaidīju uz bildi. No malas, laikam, izskatoties galīgi traka, tomēr, kurš man spētu ko iebilst?

Tā bija mana ģimene, kaut vai uz nepilniem astoņiem gadiem.

Mana detaļa dzīves puzlē.

Es īsti nezinu, kāpēc atgriezos šeit, tā ir tikai pabrukusi ēka, tomēr kaut kas mani urdīja no iekšpuses. Man bija sajūta, ka man kaut kas jāatklāj, vai varbūt jāslēpjas? Bet ja es slēptos, tad Ēnas ar Henrietu pārņemtu magus, un es to nevaru pieļaut.

Es gribēju teleportēties, taču manas acis aizķērās uz gaiteni, kas veda uz virtuvi un uz ārdurvīm.

Pa virsu realitātei man atmiņā attausa bērnu dienas.

Es sekoju Ritas atmiņu rēgam, kā viņa smejoties skrēja uz virtuvi pakaļ ūdenim.

"Es pirmā!" Rita iekliedzās.

Es strauji elpojot ieskrēju aiz viņas, tikmēr meitenes rokās bija jau glāze ar sulu.

"Tas nav godīgi! Tu esi garkājaina!" es murmināju pie sevis, taču pietiekami skaļi, ka Rita to dzirdēja.

Pēkšņi viņa sāka skatīties apkārt un kaut ko apdomāt, līdz nošmakstināja lūpas, un ar rotaļīgu smaidu nolūkojās uz mani.

"Tu zini, ka mūsu pagalmā ir pārsteigums?"

Es uzreiz biju ieinteresēta ar vārdu pārsteigums. Dzīvojot bērnu namā tu vairāk gribi dabūt, ko, jo neviens neko nedeva.

"Kāds?" es pielīdu tuvāk meitenei.

"Liels," viņa vēl ar rokām parādīja cik liels, nedaudz izšļakstoties sulai.

"Vai es varu to redzēt?" sajūsmā jautāju.