Nāvējošā ēna

31.

Bija jau vakars, tāpēc uzģērbu savu pidžamu un ievēlos gultā. Mākonis centās ielekt, bet viņam tas īpaši neizdevās. Man taču ir spējas!

Es sakoncentrējos un atcerējos par to vietu zem delnas, kur es sajutu telekinētiskās spējas, un centos iegrūst kucēnu gultā. Sākumā man nekas neizdevās, bet jau pēc minūtes kucēns lidinājās virs gultas.

Es smējos, man bija jautri. Un tad pa durvīm pieklauvēja, un pirms es paspēju apstiprinoši atbildēt, pa durvīm ieskrēja Netenjels.

Netenjels pēkšņi apstājās skatoties te uz mani, te Mākoni. Nu jā, viņš tikai lidoja gaisā. Es atbrīvojumu kucēnu no telekinēzes un noķēru viņu.

"Pieņemsim, ka tas ir normāli." viņš norūca. Netenjels ielēca gultā un nozaga no manis kucēnu. Es kā mazs bērns pikti skatījos uz viņu, sakrustojot rokas uz krūtīm.

"Ko tev te vajag?" es jautāju.

"Neko," viņš jautri atbildēja.

"Tad kāpēc tu te esi?" es vilku jautājumu.

"Jo gribu."

"Kāpēc tu to gribi?" es centos izraut kucēnu no viņa, bet viņam bija pārāk garas rokas.

Tad viņš negaidīti sāka kutināt mani. Es gribēju viņam iesist, bet man pārāk kutēja. Es smējos un centos tikt no viņa vaļā, bet jo vairāk centos, jo stiprāk mani kutināja. Es sāku pat spiegt.

"Be... Be.. Be-id.. zz," es caur smieklu asarām saucu.

Tad Netenjels apstājās, es pat nesapratu, kāpēc. Viņš bija sastindzis un vienkārši bolīja acis.

"Netij?" es jautāju. Viņš neatbildēja, tikai skatījās uz mani.

Es kaut ko biju izdarījusi, bet īsti nezināju, ko. Es pamēģināju viņu atsaldēt, bet es nebiju viņu sasaldējusi. Es pacentos viņu pakustināt, un man tas izdevās. Es pataisīju viņu par marioneti.

"Nu,nu,nu. Ko man darīt ar tevi, Netij?" es atslābināju viņa vaibstus, lai viņš varētu parunāt.

"Piedod un palaist?" es papurināja galvu.

Tad es piecēlos un uzvilku sev pa virsu jaciņu, jo bija diez gan vēss. Es attaisīju durvis un izgāju no telpas. Drīz vien Netenjels neapmierināti gāja man līdzi. Viņš gribēja kaut ko pateikt, bet es aizliedzu.

Drīz vien klusītēm attaisīju Sebastiana istabas durvis. Viņš jau gulēja.

Es apskatījos uz Netenjelu. Es redzēju viņa sejā satraukumu. Viņa acis bija lielas jo lielas pogas. Es jutu, ka viņš cenšas skriet prom, purināt galvu, kliegt. Toties es neļāvu.

Drīz vien Netenjels soļoja pie Sebastiana. Pirms es liku zēnam izdarīt muļķību, es aizvēru durvis un kļuvu neredzama. Kamēr Netenjels vēl gāja pēdējos soļus, es pagāju uz citu pusi.

Tad es liku Netenjelam uzlekt uz Sebastiana. Sebastians uzreiz pieleca sēdus un saķēra Netenjelu. Es pamanīju, ka viņš ir vienos bokseršortos, kas uzreiz lika man nosarkt.

Un viss, es atļāvu Netenjelam darīt savas kustības. Pirmais, ko viņš izdarīja, bija kliedziens. Viņš kliedza.

"Ko tu dari? Stulbs esi?" Sebastians dusmīgi vaicāja Netenjelam.

"Tas nebiju es! Goda vārds!"

"Es redzēju tevi," viņš vēl turēja Netenjelu rokās.

"Tā bija Emija!" viņš centās atbrīvoties.

"Prom no manas istabas!" Sebastians paaugstināja balsi, un Netenjels sprintera cienīgā tempā izskrēja no istabas.

Tagad Sebastians vairs negāja gulēt. Viņš tikai sēdēja un skatījās ārā pa logu. Es tur stāvēju, jo negribēju vērt vaļā durvis, tas mani uzreiz atklātu. Tā nu es apsēdos, un kādu laiku paliku tur. Taču Sebastians tikai sēdēja. Par ko viņš domāja? Varbūt apskatīties? Bet es biju apsolījusi...

Pēc desmit klusumā pavadītām minūtēm es iemigu. Un to pilnīgi nožēloju.

Es domāju, ka šovakar izlikšu jauno stāstiņu. Jeb kā mans telefons gribēja - izlokšņāšu stāstiņu.