Nāvējošā ēna

6.

Es biju ļoti nogurusi. Jutos kā uz paģirām. Es biju pārāk slinka, lai vispār atvērtu acis. Tad es sadzirdēju balsis. Sākumā nevarēju atšķirt vārdus, bet tad viņi apstājās kaut kur tuvumā.

"... dīvaini."

"Jā, kāds šoks tas bija, kad Felisija iegājusi telpā ieraudzīja visus guļam, pat Toniju!" tās bija divas sievietes.

"Interesanti, kurš spēja izmantot tik daudz enerģijas. Tur bija trīs ļoti spēcīgi madži, viens talantīgs madžs un mūsu brīnums - Ilvars Vilkastis. Tur bija arī Melinda Orag. Un arī šī meitenīte."

"Viņai paveicies, ka viņa var nest Vilkastes uzvārdu, tas ir viens no spēcīgākajām ģimenēm vēsturē," sievietes nedaudz pieklusa. Es nedzirdēju vai viņas ir aizgājušas vai kā, bet man intereses pēc sagribējās paskatīties.

Es pavēru acis vaļā un ieraudzīju, ka kāds skatās uz mani. Es sabijusies, iekliedzos nedaudz skaļāk nekā gribēju, un ātri pielecu no gultas. Es biju kaut kādā palātā, apkārt bija balti aizskari.

"Nebaidies," vīrietis, kas joprojām sēdēja teica.

"Kas jūs esat?" es sajutu to dīvaino sajūtu, es sāku raudāt, jo atcerējos kas notika ar pārējiem. Es centos aizgaiņāt sajūtu, bet nezināju kā. Beigu beigās vienkārši sadusmojos un uz galda stāvošā krūze (kuru es nebiju pamanījusi) uzsprāga. Sajūta aptrūkās, bet man šķita, ka tā atgriezīsies.

"Interesanti," noteica vīrietis. Es izlēmu aplūkot viņu tuvāk. Viņš bija glītā melnā apģērbā un rokās mētelis. Acis bija pelēkas.

"Kas 'interesanti'" uztraukusies jautāju.

"Tu pretojies apkārtējo enerģijai. Man šķiet, ka tev ir tāds dabisks bloks, kas neatļauj uz tevi izmantot enerģiju," viņš pārgudri teica. Pārbolīju acis un iesēdos atpakaļ gultā.

"Kas jūs esat? Arī viens no trakajiem?" jautāju.

"Mēs neesam traki. Esam kaut kas par ko parastajiem labāk nezināt. Mēs esam magi.."

"Tā sieviete teicās madži," es atminējos.

"Viņa ir no Francijas, ja nemaldos. Viņa izvēlējās savu ceļu, un tagad atrodas šeit. Tev arī būs jāizvēlas. Savu likteni paši kaļam, kā saka." vīrietis nosmīnēja.

"Bet, kas jūs esat?"

"Es esmu Henrijs Volšteins, es palīdzu pazudušajiem jauniņajiem," viņš labsirdīgi pasmaidīja.

"Jūs esat pirmais, kuru es šeit redzu smaidot," es netīšām to pateicu.

"Tie kurus tu satiki bija augstprātīgi un nezinoši," vīrietis norūca.

"Vai viņi ir pamodušies?" bailīgi pajautāju.

"Nē," Volšteins bija pateicis tikai vienu vārdu, un es jau sāku raudāt. Es biju riktīga lupata.
"Bet neuztraucies, ārstu rezultāti parādīja, ka Tonijs Orlovs drīz pamodīsies un viņš spēs kaut ko izdomāt. Mēs joprojām cenšamies saprast, kas notika. Mēs tā pārbijāmies, kad ieraudzījām visus tā guļam. Bija arī divi magi aiz durvīm, kuri uz mirkli bija iemiguši. "

" Vai to izdarīja Tonijs? "es nedroši pajautāju.

" Nē, viņam nebija tik daudz enerģijas, lai spētu iemidzināt tik dziļi tik daudzus un no attāluma. Un viņš pats arī aizmiga."

" Kas ir enerģija? Visu laiku pieminat to," enerģija, enerģija. Visu laiku. Viņš to pārāk bieži izmantoja, lai tas būtu zemu vērtēts.

"Enerģija ir spēks, ko izmantojam, lai pakustētos, augi to arī izmanto. Dažas lietas pat spīd no enerģijas daudzuma. Mums tā ir nedaudz vairāk par parastajiem cilvēkiem un pietiekami, lai nespīdētu," atbildēja Volšteins.