Nāvējošā ēna

76.

  Es biju dusmīga.

Nē. Es biju nikna.

Izrādās, es nebiju tikai noskūpstījusi Sebastianu un iztraucējusi treniņu. Es biju arī aizgājusi pie augstību koncula, vai kā viņu tur sauc, un pateikusi visu ko es domāju par viņu plānu.

Un es neko nezināju par to plānu!

Es pat nezinu ko viņi ir iedomājušies, bet, re kā, balstiņa bija visu noklausījusies. Viņa izmanto vairāk savu spēju nekā es. Tas ir, mūsu spēju.

Viņa izlasīja visu apkārtesošo domas. Viņa izrādās māk lietot kaut kādu superredzi un izskatīja visas istabas. Un viņa pateica, ka mums noteikti jānokļūst tajā istabā, kur es iepriekš visu laiku nonācu, bet netiku iekšā.

Viņa gan atteicās pateikt detaļas no tās sarunas ar konculu.

Es tevi nogalināšu.

Diemžēl tev tas neizdosies.

Kā mani viņa KAITINA.

Es dusmīgi soļoju uz to istabu, laikam, ceturtajā stāvā. Kas tur varētu būt tik svarīgs, ka balstiņa man neatļāva, pat aizliedza, neiet uz turieni. Kas viņa vispār ir, lai man aizliegtu kaut ko.

Es esmu tu. Tikai tā daļa, kuru tu vēl neesi pieņēmusi.

Atkal, neesmu pieņēmusi. Varbūt es varētu saprast, ja man paskaidrotu.

Tev pašai jāsaprot. Ja tu nesapratīsi, ka es esmu tu, un nepieņemi to, tad tu paliksi visu laiku bez daļiņas sevis, bez manis. Vai tad tu nejuties vientuļa visu to nožēlojamo cilvēka dzīvi? Vai tad tu nebiji priecīgāka miegā kad es ar tevi varēju runāt?

Taisnība.

Kad pienāks īstais laiks, tu sapratīsi, ka mēs neesam mēs, bet es. Viens vienīgs es.

Lūdzu apklusti. Atļauj padomāt.

Un brīnumainā kārtā viņa apklusa bet es tagad koncentrējos uz durvīm sev priekšā, briesmīgajā gaitenī. Gleznas savādi novēroja mani. Vai arī man tikai likās. Varbūt es halucinēju. Nebūtu jau brīnums, ka ar visu notikuši es kļūtu traka. Es jau iepriekš biju par to domājusi.

Es piegāju pie durvīm un paraustīju kliņķi. Ciet.

Ko tagad?

Es iespēru ar kāju pa durvīm.

Tas tikai izraisīja sāpes manos kāju pirkstiņos.

Es taču esmu mags!

Ne īsti. Tev ir arī 33.33333.....% Ēnas.

Cik tad es esmu mags?

33.33333....%

Kas tad ir tie atlikušie? Par ko es vispār runāju?

Tev vēl ir 30 % cilvēka, jo tu uzaugi pie cilvēkiem. Tavas smadzenes strādā kā cilvēkam.

Bet tad jau paliek pāri 3%?

Pāri paliek 3.33333...%.

Un tu man neteiksi, vai ne?

Tas būs mans noslēpums, kamēr es neesmu pilnībā tu. Bet tagad atver durvis.

Un kā lai es atveru tās?

Atbilde nesekoja.

Es skaļi norūcos. Jābūt taču kādai ieejai. Varbūt tās durvis var uzspridzināt?

Neatrodot nekādu citu iespēju, es mazliet atkāpos un automātiski noliku labo kāju priekšā. Es sakoncentrēju enerģiju un ietrieca to durvīs.

Bet zināt ko?

Durvīm nekas nenotika, taču enerģija atlēca un tuvojās man.

Man nebija laika, lai izvairītos tāpēc manas rokas aizšāvās pretī manai sejai. Pa acs šķirbu redzēju, kā enerģija bija pavisam pie manis līdz tā izzuda. Vienkārši pazuda.

Es apjukusi blenzu apkārt. Kas tikko notika?

Es izmēģināju vēlreiz, tikai šoreiz daudz mazāku daudzumu enerģijas. Tā, kā iepriekšējā, atleca no durvīm, taču kad atkal tuvojās man, tā piebremzēja, un kā muša ielidoja man kaut kur kaklā, drīzāk kakla bedrītē, taču es to nesajutu.

Es pavilktu savu džemperīti malā un pamanīju manu kaklarotu. Es to pavilktu ārā, un ar plaukstu sajūtu, ka tā ir kļuvusi mazliet siltāka.

Es uzmānīgi apskatīju to un pamanīju, ka melnais simbols nedaudz... spīdēja?

Es novilku to no kakla, un piegāju pie sienas atstutēties, bet simbols sāka spīdēt spožāk.

Es pakratīja galvu un sāku tuvoties durvīm. Simbols sāka spīdēt vēl spožāk. Varbūt tā ir atslēga? Tas būtu tik labi.

Es piegāju pie durvīm un piespiedu rotu pie durvīm. Simbols spoži spīdēja, taču durvis neatvērās.

Es atkal piespiedu simbolu pie durvīm, bet šoreiz skaļi sakot 'atveries'.

Kad tas arī nenostrādāja, es nesapratnē lūkojos apkārt.

"Atveries!"

"Attaisies!"

"Uzlauzies!"

"Sezam atveries!"

"Stulbās durvis, vienkārši atveraties!"

Es sāku sist pa durvīm, bet tās tikai bija tādas kādas bija. Tad es pieliecos pie durvīm un pieglaudos tām.

"Lūdzu?" es izpūtu gaisu.

Kā vēl var attaisīt durvis?

Es padevos. Es padevos durvīm.

Tās ir ne attaisāmais, es vienkārši aiziešu prom. Man ir labākas lietas ko darīt. Cik ilgi Ilvars var gulēt, man vajadzētu viņu beidzot pamodināt. Viņi nekur nav likušies un joprojām guļ. Un mums vajag viņu palīdzību.

Es lēnām gāju prom no durvīm, es dzirdēju kā balstiņa protestēja, bet es viņu aizbloķēju.

Un tad atskanēja klikšķis.

Es sastingu. Es sadzirdēju, kā durvis čīkstot atveras vaļā, lēnām, lēnām. Es sajutos kā šausmenē. Vai mani tagad nogalinās?

Es lēnām sāku griezt galvu uz gaiteņa galu, lai ieraudzītu, kas tur ir.

Un es ieraudzīju punduri.

Īstu punduri.

Tas vīrietis varbūt bija nedaudz garāks par metru. Viņam bija gara jaka līdz zemei un balta parūka kā no renesanses laika. Viņa deguns bija paceltas gaisā snobiskā manierē un tā dēļ bija viegli ieraudzīt tumšās acis, kuras vērās uz mani. Un mani sāka mākt ziņkāre, kā viņš nepaklūp visu laiku ar garo bārdu. Nopietni, viņa baltā bārda sniedzās tālāk par zemi. Viņš man atgādināja Hotabiča un 1800 gada diplomāta sakrustojumu.

"Es tevi gaidīju Emija Nameja," viņa smalkā balstiņa pateica.

"Vai tu visu laiku biju aiz durvīm?" es pajautāju mazajam vīriņam.

"Jā. Tavi vecāki man lika gaidīt tevi," Viņš atteica ieejot vienu soli atpakaļ istabā.

"Un tev visu laiku bija durvju atslēga?"

"Jā."

"Tad, sasodīts, kāpēc tu tās neattaisīji agrāk?!"