Nāvējošā ēna

59.

Kareivji izturējās pavisam nelietderīgi. Pirmkārt, viņi aizliedza man tuvoties Horvardam, jo viņš esot bīstams.

Kā nu ne.

Otrkārt, viņi centās iegūt informāciju. Un tas bija nožēlojami. Protams, ka Horvards neko neteiks, ja viņu tik viegli spīdzinās. Kas tas vispār bija?

Un treškārt, viņi nemācēja sasiet Ēnu kārtīgi, tā lai viņa neaizbēgtu.

Un, protams, Horvards aizbēga pirmajā mirklī, kad viņi aizgriezās.

Sajūtot, ka Ēnas vairs nav, es iegāju iekšā telpā.

Es aplūkoju tos dažus kareivjus, kas šeit bija. Viens bija līderis, to nu es redzēju, trīs pārējie bija tikai palīgi.

Es pat nepaskatījos uz tukšo sēdvietu, es zināju, ko viņi izdarīja nepareizi. Te pat nesmakoja pēc Nakts zieda, kur nu vēl, ka viņi iemērca noburtās virves tajā.

Amatieri.

Ja šī balss tiek līdz manam prātam, tad es vienmēr sabīstos. Es nezinu, kas tā ir. Tā vienkārši neliek man mieru.

Tu zini, kas es esmu.

Nē, es nezinu gan. Kur lai es to uzzinu? Nav jau tādas grāmatas, kur es varētu izlasīt, eu, zini, tava balstiņa galvā ir tas un tas.

Tu tikai negribi saprast.

Es vēlos, lai tā balstiņa man liek mierā. Es to patiešām vēlos.

Vai tiešām?

Es vairs nedomāju par to. Man ir jāmaina tēma.

"Kāpēc jūs viņu palaidāt?" es it kā nevērīgi pajautāju. Visi saskatījās, un tad galvenais sāka runāt.

"Es nezinu, kas tu būtu, bet vai tu maz drīksti atrasties šeit?"

"Protams," es pagriezu galvu uz šefu.

"Tad esmu pārliecināts, ka tu nedrīksti uzturēties šajā telpā," Viņš norādīja uz durvīm, es pat nepagriezu galvu uz to pusi, tikai lūkojos melnādainā vīrieša acīs. Tās bija pārsteidzoši gaišas.

"Es negribu būt rupja, bet izskatās, ka jūs te palaidāt Ēnu, un es nekam nevaru traucēt. Vai arī jūs mākat teleportēties, un atgūt palaisto?" es redzēju, ka daži kareivji bija uzjautrināti, un līderis bija nokaitināts.

"Ej ārā no šīs istabas!" viņš ar sakostiem zobiem teica. Es joprojām urbos viņa acīs.

"Jūs jau palaidāt Horvardu. Un atgūt īpaši tas neizdosies. Arī augstākstāvošos nebūtu labi dzīt ārā. Un, es domāju, ka jums būtu svarīgāk tagad atrasties pie meitas. Katerīna, vai ne? Viņai pēc deviņpadsmit stundām dzims mazulis, un jūs nodarbojaties ar štruntiem. Es iesaku doties pie meitas," komandiera mute atkārās, pārējie vienkārši truli blenza uz mani. Neviens neuzdrošinājās pateikt man kaut ko.

Es beidzot pagriezos un piegāju pie krēsla. Horvardam vajadzēja atstāt kādu zīmi, kur viņš devās. Es pamanīju, ka šis Ēna bija zaļknābis, kaut vai spēcīgāks nekā vidējais Ēna.

"Kā tu zini par Katerīnu?" pēkšņi es sadzirdēju komandieri.

"Jūs visu laiku par to domājat. Ilgi nepiedalījāties viņas dzīvē, tagad nožēlojat. Jūs pat ne reizi nesatikāties, kamēr viņa ir stāvoklī. Un es caur jums jūtu, ka viņai drīz būs mazulis, tāpēc varbūt dodaties pie viņas. Un vēl, pirms aizgājāt, vai Horvards kaut ko pateica?"

"Kas ir Horvards?"

"Ko šis Ēna jums pateica?" es piecēlos kājās.

"Viņš pateica, ka mēs esam plānprātiņi, un mums drīz būs lemts mirt," komandieris pateica.

"Labi," es noteicu parādot, lai viņš iet pie meitas. Viņš sākumā nekustējās, bet tad sāka virzīties uz durvīm. Durvīs viņš sastinga.

"Kā tevi sauc?" viņš man pajautāja. Pārējie, kuri klusēja, arī gribēja zināt.

"Esmu Emija. Prieks iepazīties," es noteicu. Man uz lūpām nemaz nepaspīdēja atblāzma no smaida.

"Un kas tu esi?" laikam, nemaz tik stulbs viņš arī nebija.

"Jūs pazināt manu māti. Un mans tēvs atrodas šajā Ēkā," es noteicu pagriežot galvu atkal pret krēslu.

"Kas ir tavi vecāki?"

"Vai jums nevajadzēja doties pie meitas?" es pamanīju, ka zem krēsla ir dažas smiltis. Es pieliecos, lai pieskartos tām.

"Es vēlētos uzzināt, mani māc ziņkāre," priekš aukstasinīga līdera, viņam ir pārāk liela ziņkārība.

"Ziņkāre nogalināja kaķi," es noteicu, kad sapratu, no kurienes ir smiltis.

Es iesvilpos.

Atskanēja dobji būkšķi un kluss rēciens. Un tad jau durvīs parādījās Nala. Komandieris uzreiz atlēca no tām.

"Nala, mums ir jādodas," es teicu, uzsēžoties uz nezvēra.

"Kur tu dosies?" es biju pārsteigta, ka tas nebija uzmācīgais komaniedieris. Nē, tas bija Sebastians. Viņš bija pa kaut kādu laiku parādījies durvīs.

"Atpakaļ uz zemi, kur uzaugu," es pagriezu galvu pret skaistajiem smaragdiem.

"Varu nākt līdzi?" viņa skatiens pēkšņi kļuva tumšāks.

"Nāc," es vienkārši atbildēju, un paceļot roku, teleportēju puisi uz Nalas. Es sadzirdēju, Sebastiana pārsteiguma, straujo ieelpu, un tad es sajutu viņa siltumu aiz manis.

"Lūdzu, ja jums uzbrūk citas Ēnas, tad izmantojiet Nakts ziedu. Viņiem tas nepatīk," es noteicu, un iebūru komandiera rokās pudelīti ar pretīgi smirdošu šķīdumu.

"Paldies?..." no viņa atskanēja savāda pateikšanās.

"Uzmanieties," es teicu.

Piesitu papēdi pie zvēra kažoka, un viņa palecās. Sebastians aizturēja elpu, un mēs lēcām sienā.

Bet pirms mēs ielecām sienā, aina ap mums mainījās. Un tagad mēs atradāmies Latvijas vēsajā krastā, kur jūra bija mierīga, un priedēs neskanēja neviena šalkoņa.

Šeit nebija nekādu skaņu. Tikai kliedzošs klusums.