Nāvējošā ēna

21.

Pagāja divas parasto stundas ar Netenjelu. Mēs pirms trešās stundas neredzējām Sebastianu, bet mēs zinājām, ka jau bijām redzējuši vēstures kabinetu.

Pēc trešās mēs klaiņojām pa abiem stāviem cerot, ka atradīsim spēju trenēšanās telpu. Taču lieki.

Un, protams, tādos mirkļos es ieskrienu kādā. Nomurmināju, atvaino, un pacēlu skatienu, kur sastapos ar spoži zaļajām acīm. Laikam, es ieskrienu tikai Sebastianā.

"Kur jūs pazudāt?" viņš pajautāja.

"Teiksim tā, mēs nezinām, kur ir spēju trenēšanās telpa." atbildēju.

"Tā ir ceturtajā stāvā," Sebastians nosmīnēja, vai viņš tiešām tikko nosmīnēja?

"Ssapratu," es dvesu.

Mēs sekojām. Es pirmo reizi ieraudzīju trepes uz ceturto stāvu. Es tās iepriekš nebiju pamanījusi.

Ceturtajā stāvā bija tikai divas telpas. Burvestību apgūšanas un Spēju trenēšanas.

"Re ku, notiks svarīgākās stundas. Viņās ir jābūt uzmanīgam," Sebastians noteica. Man negribējās piedzīvot to, bet es biju mags, nē, es biju nemags.

"Labrīt," kad iegājām telpā Netenjels sauca pievēršot lielu daļu uzmanības. Šeit bija pufi, un nebija galdu. Bija maigs, pūkains paklājs. Skolotāju uzreiz neatšķīru no pārējiem skolēniem, jo viņam noteikti nebija vairāk par divdesmitčetriem gadiem.

"Vai kāds nav iepazīstināts ar viņiem?" skolotājs jautāja.

Klasē rokas pacēla tikai kādi deviņi vai astoņi magi.

"Kā jūs sauc?" viņš jautri pajautāja.

"Netenjels Bouvers," puisis droši atbildēja.

"Es pazinu tavu tēvu, viņš taču bija Toms, vai ne?" skolotājs pasmaidīja.

"Jā," Netenjels jautri atbildēja. Tad skolotājs paskatījās uz mani.

"Emija Vilkaste," saucu.

"Vilkaste saki? Man žēl tavu tēvu," viņš rūgti noteica.

"Nu un savus bioloģiskos vecākus nepazīstu," nomurmulēju.

Skolotājs parādīja uz brīvajiem pufiem, un mēs aizgājām apsēsties. Šoreiz es sēdēju starp Sebastianu  un Netenjelu. Abi negribēja ar mani runāt. Netenjels sarunājās ar blakus esošo zēnu. Bet Sebastians skatījās tikai tukšumā, un kāda meitene centās ar viņu parunāt, bet viņš nereaģēja.

Es iebakstīju Sebastianam, "Tu zini, ka neatbildēt ir nepieklājīgi?" nočukstēju.

"Es negribu atbildēt visiem," viņš pieliecās pie manis un iečukstēja. Es pilnīgi redzēju, ka tai meitenei atkārās mute, un viņa karstasinīgi sāka sačukstēties ar kādu citu meiteni. Abām bija vienādi mati - melni un skruļaini, bet viņām bija dažāda ādu krāsa.

"Kāpēc visi ir tik pārsteigti, kad tu runā ar mani?" es iejautājos.

"Jo es nerunāju ne ar vienu," viņš atbildēja.

Es izbolīju acis, tad nu gan akmens. Bet tas neizskaidro, kāpēc viņš ar mani sarunājas. Es jau gribēju pajautāt, bet man nesanāca, jo skolotājs iesāka stundu.

"Jūs katrs zināt, kas ir jūsu spējas un ko ar tām varat izdarīt...," viņš ieturēja pauzīti, "Emij, panāc pie manis." es sarāvos, kāpēc man būtu jāiet pie viņa. Es centos piecelties bet man tas knapi izdevās, jo pufi bija ļoti zemu un mīksti.

"Kad tu uzzināji par šo visu?"

"Tieši pirms desmit dienām," tā padomājot tās bija desmit dienas. Daži skolēni domīgi vērās manī, citi ķiķināja.

"Vai tu jau zini, kāda tev ir spēja?" viņš runāja ar mani kā ar bērnu.

"Jā, nē. Laikam. Man ik palaikam uzrodas jaunas" es pašpārliecināti noteicu. Izskatījās, ka Netenjels uzmanīgi klausījās mūsu sarunā, Sebastians apsvēra visas iespējamības, un citi skolēni tikai ņirdza par mani.

"Tev nav tikai viena?" skolotājs reāli mani besīja. Es nebiju tik maza, lai nesaprastu, ka viņš runā ar mani piesardzīgi un laipni. Ko es tikko nodomāju? Tā nevaru būt es.

"Njā. Es neesmu skaitījusi cik man to ir," teicu. Skolotājs pamāja ar galvu, lai es turpinu.

"Es nezinu cik daudz varu teikt," noteicu.

"Saki visu, tu esi tikai bērns vēl," skolotāj, jūs nožēlosiet. Un atkal. Es tagad uzvedos savādāk nekā es.

"Sākumā es uzspridzināju vārnu, kas sekoja mums, kad Ilvars centās mani aizvest prom." nu jau skolēni nedaudz vairāk klausījās, bet citi vēl nedaudz ķiķināja.

"Pēcāk es netīšām ieliku Ilvaru, Melindu, Toniju un trīs augstākos komā," visi noelsās, es laikam par daudz pateicu.

"Tev tad ir daudz enerģijas, kuras izplatās divās spējās," skolotāj es neesmu tik vienkārša. Šajā brīdī es sapratu, ka es negribu sēdēt ēnā. Un tiešām, kaut kas burzguļoja man krūtīs, man bija jāatbrīvojas no tā smaguma.

"Es arī māku lasīt domas, pie tam, es sarunājos ar Netenjelu, kad viņš vēl bija Anglijā," visi paskatījās uz smaidīgo puisi,"Tad es vēl pavēlu stihijām un pati izveidoju suni-magu, kurš pašlaik guļ mājās, kamēr man te vajag mācīties," noteicu. Skolotājs ar domīgām, bet paplestām acīm uzlūkoja mani. Visi skolēni izbrīnīti vērās uz mani.

"Mele," es dzirdēju kā kāds skolēns nosaka. Ooh, es tev rādīšu meli. Nē, neko es nerādīšu. Vai tomēr?

Es sakoncentrējos, bet neaizvēru acis, lai citi nezinātu, ko es daru. Es sajutu, ka sāku plest pati savus taustekļus uz citu galvām. Kamēr es visus reizē skenēju es runāju.

"Un tas nav vēl viss. Es nezinu vai vēlāk man uzradīsies vēl spējas, bet man galvā ir kaut kāds bloķētājs, kas neļauj citu enerģijai mani ietekmēt." bingo. Es atradu to kurš pateica mele. Drīz vien viņa jakas piedurkne aizdegās, un es sajutu, ka enerģijas lietošana maina mani. Es zināju, ka daru nepareizi, bet kaut kas manī teica, ka enerģijas man ir daudz. Es varēju turpināt, tas viss bija tikai mans.

"Kurš to izdarīja?" skolēns, nometis jaku un blakus esošais to nodzēsis, jautāja.

"Vai es tev tagad izskatos pēc meles?" jautāju. Skolēns pārbiedēti uz mani paskatījās. Es redzēju, kā Netenjels un Sebastians uztraucas, bet viņiem nebija par ko uztraukties. Es biju es.

Ko tu dari?

Manas darīšanas. Es aizbloķēja Netenjela domas manā galvā, man nebija tagad vajadzīgs viņš.

"Emij, es zinu, ka dusmojies uz Hariju, bet tev nevajadzētu lieki tērēt enerģiju," skolotājs līdzjūtīgi paskatījās uz mani.

"Nekas, man tik viegli enerģija nebeigsies," noteicu.

"Vai tu vari tagad parādīt visu ko spēj, un nevienu neapbižot?" Vispār, ko es darīju? Tāda tak es neesmu. Es biju kautrīga un ēnā stāvoša. Vai tad spēks mani padarīja savādāku?

"Labi," es noteicu nedaudz nosarkdama. Tā nebiju es, kas iepriekš te stāvēja. Tagad biju atkal es, ar savu nepārliecinošo stāju.

Lai atvairītu domas, es atbloķēt Netenjelu, pie viena pasakot atvaino, es redzēju kā viņš vārgi pasmaida.

"Ar ko man sākt?" es pajautāju. Harijs skaļi norūcās.

"Tikai ne uguni!" daži iesmējās. Nu labi, bez uguns. Tad sprādziens.