Nāvējošā ēna

78.

"Kur tu biji?" ap maniem pleciem aplikās divas stingras rokas. Es nemaz neatskatījos, lai ieraudzītu kurš tas ir.

"Es redzēju visu," es izraudāju vārdus, tomēr asaras nebira.

Pats sliktākais tajā, ka uzzinot par īsto iemeslu mātes nāvei, nevar nebēdāties. Tā bija māte un joprojām ir. Bet, kas tad piepilda, ja šo māti nemaz nepazīsti? Ja neatceries pat viņas izskatu vai balsi? Un visu mūžu domājot, ka viņa negribēja mani?

Es nevaru piedot viņas nodarīto man. Bet es nevaru beigt lūgt piedošanas par manu eksistenci. Ja manis nebūtu, viņa būtu dzīva. Un tikai manis dēļ, Aleksandrs zaudēja savu īsto un vienīgo. Viņi abi kopā izskatījās tik laimīgi, tik patiesi viens pret otru. Un tas, ka viens ir Ēna un otrs mags nemaz netraucēja viņiem.

Viņi bija radīti viens otram.

Un es to izbojāju.

"Ko tu redzēji?" persona mani strauji pagrieza pret sevi. Manas acis sastapās ar melnām, mazliet sarkanām acīm, un es uzreiz lauzu acu kontaktu, lūkojoties uz grīdu.

Es nezināju, kur es tagad īsti atrodos. Tas punduris, Eliots, pazuda tajā pašā mirklī, kad beidzās vīzija. Un arī visa istaba izgaisa. Es atrados gaitenī, bet tas tagad bija garāks. Un pašā galā bija tikai milzīga lāde. Laikam, tā izskatījās agrāk šeit. Vismaz pilī bija jau viens šāds koridors.

"Ko tu redzēji, Emij?" Džeikobs sāka kratīt manus plecus.

"Es.... E.. E-e.. Redz.. ," vārdi nenāca pār manām lūpām. Un, ja godīgi, es nezināju, ko teikt.

"Tev jāsaņemās, Emij. Tu esi spēcīgākā persona, ko es pazīstu. Tu nevari tā vienkārši salūzt."

Es joprojām skatījos grīdā. Manas rokas mazliet trīcēja. Es biju pie vainas mammas nāvē. Tad iznāk, ka es esmu slepkava.

"Emij," Džeikobs atkal iesāka, "Emij, paskaties uz mani."

Es lēnām paskatījos uz augšu, ieskatoties Džeikobam acīs. Viņa viena roka piecēlās no mana pleca un sāka rādīt uz viņa acīm.

"Tu redzi, ka esmu Ēna. Es nezinu neko par magiem, kur nu vēl cilvēkiem. Ēnām māca aizmirst emocijas un visu pārējo. Mēs esam nekas," es nezināju, ko viņš grib ar to panākt, bet es gribēju tikai vairāk raudāt, un mani ceļi sāka ļodzīties, "Un tāpēc, kad es redzu tevi šādu, es sāku krist panikā, jo es gribu kļūt labāka persona. Es gribu būt kaut kas. Bet es nezinu ko darīt. Un ja tu man nepalīdzēsi, es diez vai varēšu tikt ārā no savas pagātnes."

Nez kāpēc es pasmaidīju. Es nezināju, ka esmu vajadzīga kādam. Un tad arī viņš pasmaidīja.

"Smaidi tas jau ir labāk, vai ne?" viņš sāka nervozi smieties. Varbūt viņam piemetās histērija? Bet tad no otras puses, es arī smejos. Vai histērija ir lipīga?

"Es esmu slepkava," es nočukstēju starp maniem smiekliem. Tas ātri apklusināja Džeikobu.

"Emij, es neticu, ka tu varētu kādu nogalināt. Tas nav tavā dabā," Džeikobs nolaida abas rokas. Es sajutos uzreiz vientuļa.

"Bet es esmu. Es nogalināju viņu," es gan biju beigusi smieties, bet man joprojām šķita, ka kaut kas traks palika manī.

"Kuru?" viņš paskatījās uz mani.

"Mammu," es beidzot izteicu.

Viņš bija apklusināts. Es domāju, ka viņš nezināja, ko teikt. Bet es sajutos tikai sliktāk.

Mēs tur pastāvējām kādu laiku. Es izvairījos no viņa jautājošajiem skatieniem.

"Džeikob? Vai tu atradi Emiju?" es domāju, ka tā bija Aleksandra balss. Viņa otrā pusē vairs nav manis dēļ. Es sāku automātiski māt ar galvu nē.

"Viņa ir šeit," viņš atbildēja gandrīz kliedzot, bet pietiekami klusi, lai to nevarētu saukt par kliegšanu.

Atskanēja viens pāris zābaku, uzskrienam pa kāpnēm. Un man bija taisnība, tā bija Aleksandra balss. Namejs lūkojās uz mums ar atvieglojumu līdz nepamanīja kādā stāvoklī es biju.

"Meitiņ, kas notika?" viņš lēnām tuvojās man, it kā es būtu mežonīgs zvērs, kurš aizbēgtu pie pirmās straujās kustības.

"Es nogalināju viņu," es atkal čukstēju.

"Kuru?" tēvs tagad bija pietiekami tuvu, lai pieskartos man. Viņš stāvēja un gaidīja atbildi.

"Es nogalināju mammu," es izdrebināju no sevis.

"Ak, meitiņ," viņš nopūtās un strauji apķēra mani. "Manu dumiķīt."

Es cieši apmīļoju tēvu, neizlaižot asaras.

"Tu nenogalināji viņu," viņš pielika savas lūpas pie manas pieres.

"Bet es biju pie vainas, kāpēc viņas vairs nav," es atteicu, cenšoties atrauties no mana tēva, bet es tiku tikai piespiesta tuvāk viņam.

"Tā bija viņas izvēle. Viņa izvēlējās tavu nākotni, viņas pašas vietā. Viņa negribēja, lai tev būtu slikta dzīvē, vai pat letāla. Viņa noteikti būtu priecīga, ja uzzinātu, cik viegli tu uzaugi."

"Vai tad ir labāk, ka viņa ir mirusi?" es izdvesu.

"Ja viņa neziedotos, tad tevi atklātu. Ja tevi atklātu, tevi ieslodzītu. Tev izdarītu eksperimentus. Es pat nezinu ko varētu izdarīt vēl! Viņa vienkārši gribēja, lai tev būtu izvēle."

Es apskāva ciešāk tēvu. Un izmetu no galvas pārējos, kuri tikko atskrēja, lai pārbaudītu, ka es tiešām esmu te.

Varbūt man ir tuvi cilvēki. Vismaz dažus es noteikti pazīstu.

"Un tagad tev vajadzētu satikt kādu, kurš palīdzētu tev šajā grūtajā laikā," tēvs izteica.

"Kuru?" es izbrīnījos.

"Tev vēl ir viena neizdarīta darīšana ar tavu citu tēvu. Vai tad nav?" viņš vienreiz pasmējās.

"Ilvars!" pār mani pārskrēja apjausma.