Nāvējošā ēna

11.

Es biju iemigusi, pat nezinu pa kuru laiku. Vienubrīd es raudāju uz dīvāna, un dīvāns dega, es zināju, ka es viņu aizdedzināju. Otru brīdī es jau mierīgi gulēju lazaretē. Man bija apbindēta roka. Diez kas ar to notika?

"Celies, tev drīz jāiet uz procedūru telpu," kāda pazīstama balss man teica. Es nevēru acis vaļā.

"Es nopietni, ģērbies un nāc ārā," es paskatījos uz Volšteinu tikai tad, kad viņš jau vērā ciet aizskarus.

Ko dari? Man galvā atskanēja jautājums. Kādu brīdi man šķita, ka es kļūstu traka. Bet tad atcerējos, ka man bija domubiedrs.

Kāpēc tu ar mani sazinies? Es zini vai esmu mags. Bezsakarīgi runāju, tas ir, domāju.

Es arī esmu mags, un mācos kā visi citi magi. Man jau drīz būs ceremonija.

Kas par ceremoniju? Domas skrien ātrāk nekā vārdi.

Tu nezini, kas ir ceremonija? Es tiešām nezināju.

Nop

Astoņpadsmitajā dzimšanas dienā notiek tāda ceremonija, kurā Karalis ar burvestību, kuru zin tikai Karaļi, nosaka kurā klanā nonāks jaunizceptais mags. Vispār, atceries, tu jautāji, kas es esmu?

Njā

Man tiešām kauns teikt, bet es arī nezinu kas tu esi, tas bija tik dīvaini. Man māca interese, kas tas par magu.

Es esmu Emija atbildēju.

Es esmu Netenjels mans domubiedrs ir Netenjels. Cik interesanti.

Ja godīgi, es nekad nebiju dzirdējusi vārdu Netenjels.

Manā apkaimē Emiju arī nav, tikai Eimijas un Emīlijas.

No kurienes tu esi?

Es piedzimu Francijā, bet mans tētis gribēja, lai es ar mammu dzīvojam pie viņa, tāpēc es mācos Anglijā.

Es pašlaik atrodos Francijā

Tiešām? Tu jau zini, kādā klanā esi?

Es nezinu, atvaino, es pat nezināju, ka man ir jāiet klanā.

Visiem magiem ir jābūt kādā klanā

Es negribu

Jā tu esi mags, tev vajadzēs

Es pat nezināju, ko domāt, mans prāts klusēja.

Vispār, mana mamma uz divām nedēļām brauks uz Franciju, varbūt es varētu kopā ar viņu aizbraukt, domāju, ka es varētu Francijas skolā pamācīties pārmaiņas pēc!

Tu to izdarītu?

Nu jā, es gribētu zināt ar kuru es varu telepātiski sarunāties, un pie tam, tāda nav mana spēja.

Ko tu vari?

Es vispār varu mainīt temperatūru ap mani. Esmu sasniedzis tikai divdesmit metrus, bet es cenšos vairāk.

Es nekad nevarētu iedomāties, ka kāds cilvēks spēj mainīt apkārtējo temperatūru es pasmējos.

Manus smieklus sadzirdējis Volšteins iegāja telpā un dusmīgi vērās uz mani.

"Kāpēc tu neesi pārģērbusies?" viņš noklusinātā balsī kliedza.

"Es aizdomājos," attaisnojos un piecēlos no gultas. Volšteins domīgi vērās manī, bet ātri vien atkal izgāja. Es ātri pārģērbos un ar mēteli devos meklēt Volšteinu.

Ko tu spēj? Man pēkšņi Netenjels paprasīja.

Tas ir sarežģīti atbildēju.

Esmu gatavs jebkam viņš drosmīgi teica man domās.

Kad atbrauksi redzēsi nosmīnēju. Volšteins paskatījās uz mani un samulsa.

"Kādam šodien labs garastāvoklis?" viņš ieminējās.

"Man ir ar ko parunāt," bildu.

"Tu uzzināji, kas ir tavs domu biedrs?" viņš uztraucās, es to redzēju.

"Jā, tas ir kāds puisis, kurš vēl nav izgājis ceremoniju, vispār līdz viņš nepateica, es nezināju, kas ir ceremonija, un viņš mācās Anglijā, ja pareizi atceros."

"Tad jau nekas liels," viņš pasmaidīja.

"Jā, viņš teica, ka atbrauks uz Franciju, jo viņa mamma ir no šejienes."

"Vēl labāk," Volšteins norūca un turpināja ceļu, es paklausīgi sekoju, pat ja nezināju, kur tā procedūru telpa atrodas.

Es tikko uzzināju, ka būšu Francijā rīt 21.00, ja nekas nemainīsies

Jau nevaru sagaidīt

Ceru drīz uzzināt, kas ir tava spēja man šķiet, ka es sadzirdēju kā viņš smejas. Es pasmaidīju.

Tad es atkal ieskrēju kādā. Nu kāpēc tā vienmēr? Es paskatījos augšā, un uzminiet, kurā es ieskrēju? Protams. Tas bija Sebastians. Ko viņš šeit dara.

"Atvaino," es teicu un jau gāju prom. Es jutu, ka viņš skatās uz mani.

Tad jau mēs apstājāmies pie kādas telpas. Man nemaz nebija vajadzīgs mētelis. Es stulbi to turēju rokās.

"Lūdzu," Volšteins attaisīja durvis.

Es klusām iegāju normāla lieluma telpā. Tajā bija garš galds, trīs pacientu gultas, trīs celiņi, skapji. Pie galda sēdēja veca sieviete. Viņa kaut ko rakstīja un skatījās datorā.

"Es atvedu Emiju Vilkasti. Viņai bija jāpārbauda maga iezīmes."

"Ko tas nozīmē?" es pačukstēju Volšteinam.

"Tev tikai būs jāiziet pāris testiņi un jānodod asinis," viņš jauki uzsmaidīja un pieveda pie sievietes.

"Bonjour, malheureusement, je n'ai pas de sorts et je ne serai pas capable de parler le letton," (labrīt, diemžēl, es nemāku burvestības un nespēšu runāt latviski) viņa sākumā paskatījās uz mani, tad lūkojās uz Volšteinu. Viņš neko neteica un nedarīja. Izlēmu pati runāt.

" Rien, "(nekas) uzsmaidīju sievietei. Ja godīgi, es ļoti gribētu iemācīties runāt visās valodās.

Tālāk viņi runāja par to, kā es tik agri iemācījos burvestības, bet tad Volšteins pateica, ka es vēl nezinu par burvestībām, un esmu pati iemācījusies franču valodu. Tad Volšteins apsēdās un atstāja mani māsiņas Ellas ziņā(es uzzināju, ka tā viņu saukā, bet viņas pilnais vārds ir Elleonora).

Viņa man paņēma asinis un ielika kaut kādā griezošā mašīnā. Tad viņa mani mērīja visādi. Pašās beigās man bija jāskrien uz celiņa, lai mērītu pulsu.

Man viss bija normāli vai labi. Uz asins rezultātiem bija jāpagaida.

"Sont prêts," (ir gatavs) Ella teica. Volšteins piegāja klāt un sāka lasīt. Vienubrīd viņam uzcēlās uzacs un māsiņa iepleta acis. Es ieinteresēti skatījos uz viņiem.

"Nu?" es cerīgi jautāju Volšteinam. Viņš paskatījās uz mani ar lielām acīm.