Nāvējošā ēna

81.

Es skatījos uz pulku ar savādu skatienu - šaubu un ziņkāres, mazliet atvieglojuma sajaukumu.

Tātad, es biju centusies pastāstīt Ilvaram visu, kas notika pa viņa komas laiku, taču nekur tālu netiku, kad no ārpuses atskanēja troksnis.

Bija arī drošības signāls ieslēdzies un sāka sacelties panika netik ļoti ārā, kā visiem iekšēji. Mēs ar Ilvaru pa taisno izskrējām no palātas un novērojām kā visi pacienti, kurus vēl pārbaudīja, arī skraidīja apkārt un meklēja pazīstamas sejas. Visgrūtāk bija tiem, kuri bija izārstējušies no kaut kā briesmīga vai pat nāvi izraisoša, jo celties viņiem nebija īsti izdevības pa to laiku.

Tātad, visi uztraucās, meklē radus, draugus un sazin ko vēl, citi jau gatavojas aizstāvēt, es īsti nezināju ko darīt, tāpēc gatavojos taisīt kādi uzbrukumu jebkam kas dosies iekšā slimnīcā, bet tad durvis atvērās un pa tām ietipināja Eliots.

Eliots, savā metra garumā, ar jaunu parūku, kas vairs neizskatījās tik veca un klaudzošām tupelēm, bija ieradies pie magiem. Visi apjukuši blenza uz Eliotu, bet es - mazliet pat aizkaitināti.

"Eliot?" es iejautājos, kad varēja dzirdēt, kā nokristu matiņš. Daži paglūnēja uz mani, it kā vaicājot, 'tu viņu pazīsti'?

"Mana tauta nevarēja ignorēt šos draudus," viņš mierīgi paraustīja plecus un aiz viņa ielāčoja vēl pulks tādu kā viņš. Tur nebija neviena, kurš būtu garāks par metru divdesmit.

"Kādus draudus?" es zināju, ka mums ir kauja gaidāma, bet šie sūtņi nemaz nebija taisījušies ko darīt, es to zināju.

"Ja jūs zaudētu, mēs būtu nākamie uz izmiršanas robežas, un kas vēl aizstāvēs nekam nenojautošos cilvēkus? Cilvēki ir mūžam bijuši augstākā spēka mīluļi un mums tas ir jānodrošina tieši tāpat kā maģisko dzīvnieku aprūpe," sacīja vīrelis blakus Eliotam. Viņš bija nedaudz garāks un bez kaut kādas parūkas, taču arī viņam bija bārda. Viņi visi izskatījās pēc rūķeļiem. Tādiem īstiem rūķiem.

"Jūs nākat palīgā?" Aleksandrs pēkšņi uzradās ne no kurienes. Man šķiet, ka viņš neteleportējās, bet viss ir iespējams. Es jau sen pazaudēju pārsteiguma elementu uz maģiju.

"Mums ir jāturpinās, jo savādāk fejas pārņems mūsu darbu," atteica kāds īsāks večuks gandrīz pašā pulkā stūrītī. No viņa vārdiem izcēlās maza ņurdoņa no punduru puses.

Izskatās, ka šiem sūtņiem/rūķīšiem nepatīk fejiņas. Es pasmīkņāju pie sevis.

Tikpat ātri cik pulks punduru uzradās tā arī viņi pazuda. Es jutu, kā viņi aizgāja stāvu augstāk, kur atrodas daži augstāko magu ofisi.

Ilvars apskatījās uz mani ar 'tev ir daudz paskaidrojumu' skatienu.

Bet tad es sapratu, punduri atnāca uz karu, tātad tas ir drīz. Mums nav daudz laika.

"Mums ir jāgatavojas," es atteicu skaļā balsī tiem kuri šeit bija, un tas nebija īpaši daudz, Ilvars, izveseļojušies pacienti, daži to radi, draugi un tēvs ar saviem galvenajiem komandās, "Jūs dzirdējāt šo tautu, mēs nevaram pakļauties ļaunajiem vai tumšajiem. Mēs varam nedraudzēties, bet mums ir jāuzvar tie, kas grasās drastiski izmainīt pasauli uz tā galu."

Es nezināju no kurienes tas nāca, bet es ierunājos tādā kā svinīgā tonī. Abi mani tēvi izskatījās lepni, bet pārējie uzdrošinoši iesaucās. Daudzi kuri iepriekš bradā ja nezinot, ko darīt, tagad maršēja uz durvīm, Ēnas teleportējās pie savas tautas, vismaz es tā domāju, un es pagriezos, lai beidzot parunātu ar manu tēvoci. Mums bija kas darāms.

Un strauji.

********

Jup, es beigšu šeit, un šis ir ļoti īss, bet es nezināju, kā varētu visu nākamo salikt kopā.

Es apsveicu cilvēku, kuram šodien dzimšanas diena. Tu reāli dažbrīd iedvesmoji mani ko uzrakstīt.

Sveicieni! 👋🐼