Nāvējošā ēna

73.

Es nostājos lauka vidū un gaidīju, kamēr Nala ar Mākoni pieies pie mums. Tā kā Džeikobs īsti nezināja uz kurieni jāteleportējas, es uzņēmos atbildību aizteleportēt visus. Tas aizņem vairāk spēka un enerģijas, tomēr mums kaut kā bija jātiek uz Franciju.

Džeikobs paņēma Mākoni rokās, viņš priecīgs par uzmanību nolaizīja puiša seju. Es mazliet pasmaidīju pie sevis, gandrīz izplūstot ķiķināšanā. Džeikobs savādi skatījās uz mākoņsuni, laikam, nekad nebijis tik tuvu kādam dzīvniekam.

Es sajutu Nalu sev blakus un automātiski uzliku roku uz viņas skausta. Viņas kažoks vienmēr bija tik mīksts un patīkami vēss.

Es ar acs kaktiņu pamanīju Džeikoba izmisušo skatienu.

"Kas?" es pabolīju acis.

"Tavs radījums mani saslapināja," es atkal centos nesmieties.

"Viņš izrādīja, ka tev uzticas," es saraustīti paskaidroju.

"Vai citi cilvēki arī laiza viens otru?" šoreiz man nesanāca noturēties, un es izplūdu neglītos smieklos. Caur asarām es ieraudzīju Džeikoba apjukušo skatienu.

"N-nē. Tikai dzīvnieki tā izrāda uzticību. Parasti tikai suņi un kaķi, varbūt daži citi mājdzīvnieki."

"Kā tad to izrāda cilvēki? Ēnām īsti nav... nekā," viņš izskatījās tik bēdīgs un apjucis.

"Cilvēki īsti neizrāda uzticību. Tas vairāk ir, kā viņi uzvedās blakus otram. Ja viņi ir atvērtāki, tad tas nozīmē, ka viņi jūtas labi šādā kompānijā. Bet pieķeršanos viņi parasti izrāda apskaujoties," es atteicu, pabužinot Nalas kažociņu.

"Ko nozīmē, kad cilvēki ēd viens otru?"

Es apskatījos uz Džeikobu. Viņa sejā bija nopietna.

"Kanibālisms?" es atteicu.

"Kanibālisms arī ir pieķeršanās izrādīšana?"

"Ko?" es sāku bezjēdzīgi mirkšķināt.

"Kad cilvēki ēd viens otra seju, tas ir kanibālisms, vai tā arī ir pieķeršanās forma?"

Es joprojām nespēju saprast, ko viņš teica. Kanibālisms nav nekas tuvu pieķeršanai.

"Ja kanibāli ēd otru cilvēku, kā tur var būt, kas jauks, kas patiess. Tie vienkārši uzcep otru cilvēku un apēd. Ja viņš būs miris, kāpēc gan viņam pieķerties pie kauliem?" es centos kaut ko pateikt. Taču tas vairāk izklausījās, ka es runātu pati ar sevi. Džeikobs šausmās uz mani skatījās.

"Cilvēki arī apēd viens otru? Kas tie par briesmoņiem vispār ir?" viņš pats nemanot atkāpās vienu soli.

"Kanibāli ēd viens otru. Tas būtu tas pats, ja suns apēstu otru suni, vai lauva lauvu. Tas nav dabiski."

"Nē, nē, nē, nē, nē. Es domāju citu ēšanas veidu." viņš sāka murmināt.

"Ko tu domāji?"

"Kad cilvēki saiet tuvu un sasit sejas kopā, ēdot viens otru. Nekāda kanibālisma. Viņi paliek dzīvi," par ko viņš vispār runāja?

"Es nesaprotu, ko tu gribi man pateikt," es godīgi atbildēju. Es tiešām nespēju saprast par ko iet runa.

Sasit sejas kopā? Varbūt viņš domā apskāvienu? Bet kāpēc viņi ēd viens otru? Kāds sakars...

Es nespēju pabeigt domāt, jo Džeikobs bija blakus man. Pārāk tuvu. Pavisam tuvu.

Viņš skūpstīja mani.

Vai vismaz centās.

Viņš ātri atrāvās un blenza manās acīs. Sasit sejas... Ēd viens otru.