Nāvējošā ēna

68.

Labas dienas! Es gribēju tikai atgādināt par kaklarotu. Šajā daļā atgriežas Emijas kaklarota, kuru viņa atrada Ilvara mājās un visu laiku nēsāja zem krekla.

Ja kāds neatceras kā tā izskatījās... Tas nav īsti svarīgi, tomēr simbols uz tās ir ar nozīmi.

Lai nu kā, 36. daļā ir tās kaklarotas attēls.

Jauku lasīšanu.

'' '' '' '' '' '' '' '' '' '' '' '' '' '' '' '' '' '' ''

"Kas ar mani notiek?" es nedroši pajautāju vīrietim sev priekšā. Viņa smaids bija kā trakajam.

"Neuztraucies, meitiņ," viņa acīs iedzirkstījās melna dzirkstele. Vai man atkal izdzēsīs atmiņu pašas tēvs?

"Vai es kļūstu par Ēnu?" es biju aizmirsusi, ka šajā telpā bija arī sieviete. Viņa jutās nedroši un centās nepiesaistīt uzmanību.

"Es tev visu paskaidrošu, kad nebūs lieku ausu, labi, dārgumiņ?" es gribēju izvemties. Viņš man bija pretīgs, bet, viņš ir mans tēvs.

"Labi," es nezināju, ko atbildēt. Telpā iestājās klusums, ļoti saspringts klusums priekš manis, tomēr Viņš neizskatījās pārāk uztraucies, drīzāk par kaut ko priecājās pie sevis.

Es aplūkoju drēbes apkārt. Man vajadzētu pārmainīt drēbes, pirms "tēvs" nav atkal mani aizteleportējis.

Manas acis aizķēra tumši sarkana kleita ar mežģīnēm augšdaļā. Varbūt es varētu uzvilkt to?

"Vai es varētu dabūt kleitu?" es ieskatījos vīrieša acīs, ko uzreiz nožēloju. Turpmāk es skatījos grīdā.

Es sadzirdēju mazus smieklus, kas man lika noraustīties, es gan centos neizrādīt, bet Viņu diez vai tas apmānija.

"Vai tev kāda iekrita acīs?"

"Es domāju, jā." es piegāju tuvāk stendam, "Šī."

Viņš piegāja tuvāk, un es sajutu viņa elpu man pakausī. Es gribēju paslēpties, ielīst zemē, teleportēties, bet es nevarēju. Ja es kaut vai aizbēgtu, tas izskatītos aizdomīgi.

Kā tas vispār neizskatītos aizdomīgi?

"Es tev to dabūšu, ej piemēri, un pasaki kā ir," man uz lūpām parādījās mazs smaids, kuru es centos paplašināt.

Es paķēru kleitu un jautri aizskrēju uz ģērbtuvēm.

Es sāku vilkt nost manas drēbes. Es pat nebiju pamanījusi cik netīras tās ir.

Kur es biju? Es nevarēju vien no staigāšanas dabūt tādus netīrumus. Un... smiltis?

Es ilgi par to nedomāju un jau noliku drēbes malā. Kad es atliecos, lai uzvilktu kleitu pāri galvai, es sajutu aukstu priekšmetu pie mana kakla iedobes.

Es ātri pieskrēju pie spoguļa, taustoties pie kakla. Manās rokās atradās kāds priekšmetiņš pie ķēdes.

Kā es iepriekš nepamanīju, ka man ir kaklarota?

Es uzvilku kleitu, un aiztaisīju rāvējslēdzēju.

Kleitā bija ideāla. Un ērta.

Es atkal izvilku manu ķēdīti un apskatīju to. Tā bija stikla, to es sapratu, taču uz fona bija kāds simbols.

Un tas man kaut ko atgādināja. Es par to esmu lasījusi. Nē. Man kāds stāstīja. Vai lasīja.

"Vai viss kārtībā?" es sadzirdēju Viņa balsi.

Es ātri paķēru drēbes, paslēpu kaklarotu, taču ķēdīti varēja redzēt. Kleita to neslēpa.

Es nezināju, ko darīt. Varbūt vienkārši iet? Viņš taču neuzzinās par to. Viņš ir mans tēvs, laikam, jau zin par to.

"Es eju," atkliedzu.

  Kad izgāju no ģērbtuvēm, tēvs jau tur stāvēja, tikai šoreiz viņš bija pagriezies ar muguru un ar kādu sarunājās. Es gan neredzēju ar ko. Izskatījās, ka tur būtu spoks, kuru neviens neredz, izņemot Viņu.

Sievietes vairs nebija.

Man bija neērti tā stāvēt un skatīties uz vīrieti, kurš runāja ar gaisu, vai kurpju sienu.

"Tēt?" es pajautāju.

Viņš lēnām pagrieza galvu un noskatīja mani. Es sajutos šausmīgi atklāta. Kaut es varētu paslēpties.

"Varam doties?"

Es nedaudz pamirkšināju acis, taču paliku uz vietas.

Es neuzticējos balsij, tāpēc tikai pamāju.

Tomēr es atklāju, ka esmu ziņkārīga. Un ziņkāre, taču nogalināja kaķi.

"Ar ko tu sarunājies?"

"Ar vienu draugu," viņš nomurmināja un piegāja man klāt.

Es stāvēju taisni, pat izaicinoši. Es no Viņa nebaidos. Viņš saka, ka ir mans tēvs. Tad jau man nav par ko uztraukties.

"Dosimies."

"Uz kurieni?"

Tēvs man nesniedza atbildi. Viņš teleportējās.

Un es nē.

Interesanti.

Tev mani jāuzklausa. Viņš nav tavs tēvs. Viņš traucē man....

Tā pārtrūka.

"Meitiņ?"

Es strauji pagriezos, manai sirdij sitoties kā negudrai. Es ieraudzīju sevi spogulī. Un piefiksēju dažus netīrumus uz sejas un matos. Tomēr manas acis bija kā divas milzīgas tasītes, un āda - balta kā spokam.

Un tad es pamanīju Viņa sejas izteiksmi. Viņš bija mazliet nokaitināts un uzjautrināts. Smaids nepameta viņa lūpas.

"Kas notika?" viņa balss izklausījās raižpilna, taču es zināju, es redzēju, ka tā nav.

"E-es nezinu," es stostījos.

"Dod roku un turies pie manis. Tev ir kāds jāsatiek, Amaril," Viņš teica.

Kā es gribēju kliegt, ka mani nesauc Amarila.

Taču es nevarēju tagad viņam sagādāt prieku. Es nevarēju atļaut izdzēst manu atmiņu.

Man vajag zināt taisnību.

Es ieliku manu mazo plaukstu viņa milzīgajā. Kā es aizbēgšu no Viņa? Un galvenais - kur?

Viņš sāka teleportēties. Es to sajutu, es to sataustīju. Bija sajūta it kā laiks sastingtu. Es atļāvu Viņam mani teleportēt.

Un kad no jauna attaisīju acis, es ieraudzīju pelēku istabu ar dažiem krēsliem. Nebija ne durvju, ne logu. Tikai ērti dīvānkrēsli.

Un uz viena no tiem sēdēja kāds tēls.

"Sen neredzēta, mazulīt."

Atskanēja draudīgi smiekli gan no svešinieka, gan Viņa.