Nāvējošā ēna

23.

Noskanēja zvans, un puiši uzreiz atguvās no transam līdzīgā stāvokļa. Netenjels bija gandrīz iemidzis un tagad mazliet žāvājās.

Trijatā izgājām no telpas, un skolotājs vēl  bija pateicis, ka izdomās man grafiku.

Nākamā stunda  nebija interesanta, to es pavadīju viena, un sēdēju arī viena. Neviens negribēja sēdēt man blakus.

Pirms sestās stundas es nesatiku Netenjelu, jo viņam bija jāiet uz citu pusi, un es redzēju, kā Sebastians paskatījās uz mani un iegāja fizikas un ķīmijas kabinetā.

"Sveika!" Hollija mani apstādināja.

"O, sveika!" es atbildēju.

"Sēdēsim kopā?" man viņas balss joprojām šķita kaitinoša, bet es sapratu, ka daudz draugu es neiegūšu.

"Nē, es jau sarunāju ar kādu citu kopā sēdēt," Hollija sabēdājās.

"Žēl, tu izskatījies normāla. Tad ejam?"

"Ejam," es norūcu, un mēs devāmies uz kabinetu.

Hollija vēl neatļāva man apsēsties, un es jau lūdzoši skatījos uz Sebastianu, kurš mierīgi sēdēja savā vietā, un, protams, neviens nesēdēja viņam blakus. Viņš kaitinoši pasmaidīja un sāka spēlēties ar zīmuli.

Hollija runāja par apģērbu, apaviem, kosmētiku. Un man tiešām tas šķita garlaicīgi. Vēl viņa stāstīja, ka visas meitenes tagad met aci uz Netenjelu. Tas mani ieinteresēja. Wow. Puisis ir šeit pirmo dienu un jau ieguvis meiteņu uzmanību.

Tad meitene vēl pateica, ka Sebastians vienmēr ir bijis iekārojamākais. Es pasmējos, tas akmenis? iekārojamākais? Hollija paskaidroja to ar viņa uzvedību, jo viņš nepievērš nevienam uzmanību un nevienam neļauj ar sevi sēdēt. Tā tā. Un es viņam apsēdīšos blakus. Sebastian, ko tu dari.

Es ar Holliju atsveicinājos, un viņa pateica, ka pagaidīs kādu citu meiteni ar kuru viņa grib sēdēt.

Tā nu es Hollijas skatiena pavadīta devos ar līkumu pie Sebastiana. Apsēdos viņam blakus. Sebastians paskatījās uz mani, bet turpināja spēlēties ar zīmuli.

Es apskatījos uz Holliju, kura ar atplestām acīm skatījās uz mani. Viņa laikam brīnījās, ka es uzdrošinājos apsēsties tam ledus blāķim blakus. Es pagriezos pret Sebastianu un iesāku sarunu.

"Tā, tā, kurš te nevienam neļauj apsēsties sev blakus?" centos kaitināt viņu. Sebastians pasmaidīja ar savu satriecošo smaidu.

"Tas laikam būtu es," viņš pateica.

Es redzēju, ka Hollija vai noelšas, kad Sebastians pasmaidīja. Kā es sapratu, neviens nebija redzējis viņa smaidu. Arī dažas citas meitenes aplūkoja Sebastiana smaidu, cenšoties to iegaumēt.

"Un kurš te nav rādījis savu skaisto smaidu pārējiem?" es nodūdoju.

"Vainīgs," viņš noteica. "Mans smaids ir skaists?" es nedaudz nosarku.

"Aha, vismaz tā citām šķiet, ja tu būtu apskatījies uz pārējām, pamanītu, ka esi pats iekārojamākais visā skolā."

"Uhh. Cik daudz tenku no tevis dzirdu," viņš sacīja. Un kā tad es ar viņu sāku runāt? Un kāpēc viņš runā ar tādu kā es?

"Atvaino, Emija?" pie manis piegāja kāda brunete ar īsiem matiem.

"Kaut kas vajadzīgs?" jautāju, Sebastians neapmierināti nolūkojās meitenē. Viņa sarāvās no Sebastiana skatiena.

"Vai vari panākt uz brītiņu?" viņa satraukti jautāja.

"Labi," noteicu, un tad pagriezos pret Sebastianu, "Cerams, tu te nenomirsi no garlaicības!"

"Bez tevis, ir iespēja," viņš sacīja. Es pasmīnēju.

Es sekoju meitenei uz klases beigām, tur bija vēl divas meitenes. Es pieņēmu, ka viņas ir dvīnes, jo viņas bija identiskas, tikai vienai bija zaļi mati, bet otrai - zili.

"Ko jūs gribējāt?" pajautāju, kad apstājāmies.

"Kā tu dabūji Sebastiana uzmanību?" kādēļ viņai tas bija jājautā. Vai viņām nav ar ko nodarboties, piemēram, ar fiziku, kura drīz sāksies.

"Viss sākās ar to, ka viņš man atnesa ūdeni," es vienkārši pateicu. Meitenes laikam nebija apmierinātas ar atbildi, bet man bija vienalga.

"Kāpēc viņš tev nesa ūdeni?" zaļmate vaicāja.

"Volšteins paprasīja," es paraustīju plecus.

"Un kā viņš tevi neiztrieca no tā sola? Tur pilnīgi ir nāves zona. Neviens nedrīkst tur sēdēt," Sebastians bija daudz drūmāks nekā es domāju.

"Jo esam draugi," man tiešām apnika tie stulbie jautājumi.

"Es nu iešu uz 'nāves vietu'," viņas skaudīgi un dusmīgi paskatījās uz mani, bet es ignorēju viņas, un iegāzos atpakaļ solā

"Nāves vieta," nočukstēja skaļi domādama.

"Ko?" Sebastians ievaicājās.

"Nāves vieta. Tu zināji, ka solus apkārt tev sauc par nāves vietām. Tagad es sapratu, kāpēc tu nesēdies blakus Netenjelam, kad viņš apsēdās man priekšā." nosmīnēju.

"Bet es tāpat sēdēju tur kaut kur tuvumā priekšā tev," es to zināju, es pati biju redzējusi, kur viņš apsēdās.

Aiz mums skaļi iesēdās divi puiši. Viņi sākumā uzvedās skaļi, bet tad ieraudzīja, kas sēž priekšā, un es dzirdēju viņu sarunu.

"Tā meiča sēž blakus Sebastianam."

"It kā es to neredzētu dulburi. Bet es nesaprotu kā tā meitene vēl tur sēž, un izskatās, ka viņi sarunājās."

"Esmu pārliecināts, ka drīz tā meiča būs patriekta un ar viņu vairs nesarunāsies." Es biju uztraukta par tikko dzirdēto. Ja viņš vairs ar mani nesarunāsies, tad kāda jēga tagad uz ko sacerēties.

Noskanēja zvans, un telpā iesoļoja fizikas skolotāja. Vai par vēlu teikt, ka es neko nejēdzu fizikā?