Nāvējošā ēna

83.

Visi bija savās pozīcijās. Drīz jau Ēnas atskries ar savu armiju un tumšo spēku.

Viss bija gatavs.

Izņemot mūsu prātus. Nevarēja nemaz sagatavoties kam šādam.

Karš.

Kas tas īsti bija?

Mēs tikai uzbrūkam viens otram, nespējot savienoties dažās lietās, pat ļoti vienkāršās. Ģimenes zaudē radus, draugus, bērni zaudē vecākus, neviens neizpaliek bez rētām.

Un kāpēc tas viss sākās?

Jo dažas personas bija sastrīdējušās un nespēja atrast kompromisu. Kompromiss. Cik labi tas skan šajā gadījumā.

Es biju otrā, kura sadzirdēja Ēnu tuvošanos, viņi ar lielu ātrumu teleportējās pie mums, es zināju, ka Malvojs drīz iedarbinās savu pulku un arī citus pulkus. Nala uztraukumā pagrieza galvu pret mani, es viņai uzsmaidīju.

Man bija cits uzdevums, es došos pie saknes un izraušu to pilnībā, es zināju, kas notiks, un es centos sagatavoties. Es gan nebiju pārliecināta, vai biju gatava.

Bet Nala nevarēja ar mani doties, viņai bija jāsargā pārējie magi. Un viņa bija labi sagrupējusies ar Sebastianu, kā Mākonis ar Netenjelu. Es atļāvu viņiem būt pie sāniem.

Es paskatījos uz viņiem, viņi bija tik nopietni, ka bija grūti atpazīt. Džeikobs sajuta manu skatienu un apskatījās. Es zināju, ka viņš arī sajuta Ēnu tuvošanos. Viņa skatiens izteica vairākus vārdus, es pamāju ar galvu. Viņš sabēdājās, bet es viņam lēnām uzsmaidīju. Vēlāk, kad tiksim no šīs komposta kaudzes ārā, man būs laiks visu izrunāt.

Malvojs iekliedzās, visi saspicēja ieročus vai enerģiju, kā nu kurš uzbruka.

Es tikai saplūdu ar apkārtni, man bija svarīgāks uzdevums uz pleciem. Es biju gaidījusi Viņu. Man vajadzēja noķert Lesteru.

Ēnas sāka parādīties no visām malām, viņas bija sagatavojušās mūsu uzbrukumiem, tāpēc magi nesa līdzi Aleksandra dotos amuletus un maģiju. Kaut cik viņi bija pasargāti, man bija cerība, ka bez līdera Ēnas atkāpsies, taču tā bija tikai cerība.

Es pagriezu galvu un uzlaboju redzi ar savu enerģiju. Samiedzot acis es redzēju no kurienes nāk Ēnas, un es teleportējos uz tā galapunktu. Man rokās bija tikai tukša doma, ka Lesliju varētu gaidīt pašā vidū.

Tomēr man nebija līdz galam taisnība. Lestera te nebija, taču Henrieta gan. Un mani ieraugot, viņa nebija īpaši priecīga.

Pār viņas lūpām izskrēja raganu smiekliņš, "Nu tad atkal tiekamies, Em."

Pār mani pārskrēja skudriņas, dusmas iezagās manās acīs. Viņa bija tā, kas salauza daudzus, vienalga, ka Lesters, lai cik tas stulbs vārds nebūtu, ir galvenais, viņa ir galva. Viņa ir ragana.

Es turēju muti ciet, viņa bija zemāka par mani.

Tu esi pati augstākā.

Es neatļāvu viņai bilst vēl vienu vārdu, es pacēlu Henrietu virs zemes, es redzēju kā viņas kājas vicinās pa gaisu.

"Tu esi mai," viņā izklepojās un iesmējās, "inījusies."

Viņas acis iezaigojās tumšākas un viņa glūnēja uz mani, bet es neatkāpos, varbūt kādreiz mani biedētu kas tāds, bet tagad es jutos savādāk.

Tu esi bezbailīga.

Es vienreiz aiztaisīja acis, lai sakoncentrēties uz rokā doto uzdevumu, taču Henrieta to izmantoja savam labumam.