Nāvējošā ēna

46.

Man ir ļoti liels prieks, ka jums patīk mans stāsts. Es zinu sevi, un zinu kā es rakstu, tāpēc mani tiešām priecē, ka jūs neesat mani pametuši un turpināt lasīt.

Palieciet tik pat forši arī turpmāk.

P.s. Man ir arī otrs stāsts Otrā dzīve. Ja gribat, apskatāties.

Es nezinu kā, bet es biju iemigusi Sebastiana klēpī. Viņš bija tik silts un miegs mani aicināja savās rokās, ka es vienkārši atslēdzos.

Kad es pamodos Sebastians joprojām bija man blakus, un viena roka bija saķērusi mani. Viņš joprojām gulēja.

Es kļuvu sarkana kā tomāts. Es aizmigu blakus Sebastianam! Atspiedusies pret viņa ķermeni.

Es apskatījos uz viņa seju. Viņš bija tik mierīgs, tik... apmierināts. Ne tā kā, kad viņš ir nomodā.

Viņam pār seju bija pārkritusi melnā matu šķipsna, un es nevarēju sevi apstādināt noņemot to no viņa sejas.

Taču kad es to atliku atpakaļ un jau liku roku gar sāniem, Sebastiana acis atsprāga vaļā un ar savādu, bet patīkamu skatienu skatījās manās acīs.

Es nezināju, ko darīt, mani vaigi kļuva sārtāki. Mans skatiens neizturēja Sebastiana ciešo, tāpēc es sāku skatīties uz savām rokām.

Es nezinu cik ilgi tā bija, līdz Sebastians pārtrauca klusumu.

"Labrīt," viņš teica. Es saņēmos un ieskatījos viņa zaļajās acīs, kas tik ļoti atgādināja smaragdus.

"Labrīt," es iepīkstējos atgādinot mazu pelīti.

"Es gribēju tevi pamodināt, bet tu tik saldi gulēji, ka es nespēju. Es ceru, tev nekas nav pret to?" viņš izskatījās tik mīlīgi ar izspūrušiem matiem un lūdzošu sejiņu.

Par ko es domāju. Viņš taču ir Sebastians. Bet viņš ir mīlīgs.

"Nē, nekas. Man drīzāk būtu jājautā, vai tev nekas nebija pret to, ka aizmigu šeit."

"Man pat patika, kad tu te paliki," es biju pārliecināta, ka tagad esmu sarkanāka par sarkanu. Es nezināju, ko atbildēt.

Vispār man būtu jāiet uz savu istabu, un šodien ir stundas pie Malvoja. Tas esot liels gods priekš mums.

"Emm... Sebastian, cik ir pulkstenis?" es stostījos. Sebastians pagriezās un ieskatījās telefonā, tad nolika atpakaļ uz galdiņa.

"Ir seši trīsdesmit," viņš atbildēja.

"Man būtu jāiet uz savu istabu," es nomurmināju.

"Labi," viņš atlaida mani, un es beidzot varēju izkāpt no gultas. Manas drēbes, kas man bija mugurā bija saburzītas, bet es nepievērsu tam uzmanību un izskrēju no istabas ārā vēl pasakot 'tad tiksimies stundās'.

Es gribēju ieiet savā istabā, bet, protams, kādam ir jābūt priekšā kā mērķim, kurā man ieskriet. Es biju tikko pagriezusies un nezināju, ka kāds tur bija, tāpēc es ietriecos garā cilvēkā.

"Atvaino..," un tad es atkāpjoties vienu soli sapratu, ka tas ir Netenjels.

"Tu kur tā skrien?" viņš man pajautāja, noskatot manu apģērbu un mazliet pasmaidot.

"Uz savu istabu," es atteicu, un pagāju garām, lai aizietu uz galamērķi.

"Ceru, nakts bija laba," viņš vēl noteica pirms es aizvēru durvis. Stulbenis. Nekā nebija.

Ar degošiem vaigiem es ieskrēju vannas istabā un nomazgājos. Matus saspraudu augstā copē.

Kad izgāju no dušas, es aptinu ap sevi mīksto dvieli un izgāju meklēt drēbes.

Es pilnīgi ierakos manā skapī, un visbeidzot atradu samērā normālus džinsus un zaļu topiņu.

Kamēr man vēl bija laiks, aizskrēju uz virtuvi, kur sēdēja Malvojs. Es biju izbrīnīta, jo parasti viņš nekur nav sastopams.

"Labrīt, jūsu augstība," es skaļāk nekā gribēju sasveicinājos.

"Labrīt, Emija. Un, lūdzu, sauc mani par tēvoci vai Malvoju, bet ne jau par jūsu augstību," man šķita, ka viņš bija priecīgs šodien. Viņa mūždien nopietnā uzvedība bija kaut kur pazudusi.

"Labi, tēvoci Malvoj," es noteicu.

"Drīz būs stunda. Apēd kaut ko un nāc uz zāli," mans tēvocis teica. Es atbildē pamāju ar galvu.

Es uztaisīju sev maizītes ar sieru un nedaudz apcepu uz pannas. Malvojs tāpat zin, ka es ēdu.

Ātri apēdu maizītes un devos pakaļ savai somai, kur atradās jau dažas grāmatas un vairāk burtnīcu. Es saglabāju Sebastiana doto kladi, un tā joprojām uzmanīgi stāv somā, taču es to neizmantoju.

Nu jau ar somu es iegāju zālē un sastapu Malvoja, Netenjela un Sebastiana skatienus. Aiz manis pa durvīm iespraucās Kelvins, laikam, viņš palīdzēs tāpat kā Kristīnei.

Kad gāju apsēsties, Netenjels uz mani skatījās ar smiekliņu acīs, un mute nespēja noslēpt smaidu. Kā es varētu viņam sadot.
Bet Sebastians toties skatījās uz mani pat priecīgi. Mēs sasmaidījāmies.

Es apsēdos un uzsmaidīju Malvojam, lai novērstos.

"Emija, ko māsa jums jau ir iemācījusi?" viņš piegāja tuvāk pie manis. Es centos atcerēties.

"Viņa ar zēnu palīdzību man iemācīja kaut cik svarīgāko, ko man jau vajadzētu zināt divpadsmitajā klasē. Un tad viņa mums mācīja dažas burvestības un spēju kontrolēšanu ar tās izmantošanu savādākos veidos. Kā arī jaunu tēmu matemātikā un literatūrā," es kaut ko noteicu.

"Skaidrs. Man visvairāk patīk burvestības, tāpēc varbūt šodien ņemsim tās?" viņš paskatījās uz zēniem, kuri izskatījās neapmierināti, taču ieinteresēti.

"Es burvestībās neko nedaru," es iespraucos. Karalis uz mani savādi nolūkojās.

"Kāpēc?"

"Jo viss ko viņi iemācās parādās man kā jauna spēja."

"Tātad viss burvestības tev ir spējas?" viņš izklausījās izbrīnīts, tomēr es nevarēju neko iebilst. Tāda nu es biju.

"Jā," es atbildēju.

"Labi. Tad zēni, mācīsimies un novērosim Emiju. Es domāju, ka es varētu jums iemācīt kādu burvestību, kuru skolā jums neiemācītu, gribat?" zēni uzreiz sāka kratīt galvu, un tad Sebastians ierunājās.

"Mēs būtu pagodināti, jūsu augstība," man uzreiz uzrāvās smaidiņš lūpu kaktos. Es varēju saukt karali par tēvoci.

"Malvoj, vēlu veiksmi," es iesmējos un apsēdos citā vietā, kur varēja labi aplūkot kā viņi mācās.

Malvojs bija uzjautrināts, taču kā īsts karalis sāka mācīt zēnus. Viņš bija ļoti pacietīgs un prasmīgs. Man bija prieks par tādu tēvoci, īstu tēvoci.

Mācību beigās es pratu jaunu spēju. Es varu tagad viegli uzzināt, aptuveni, ko citi domā par mani. Tas ir sāpīgi un grūti, taču es to varu, pat ja tas ir tā kā nedaudz mīklā.

Tieši tādēļ es uzzināju aptuveno sajūtu tikai no Malvoja. Es viņam biju svarīga. Un tas ir viss, ko es dabūju ārā.

Tomēr man bija prieks, jo zēniem klājās daudz grūtāk.

Varbūt kad paies laiks, es uzzināšu daudz ko jaunu?

Mani nepamet sajūta, ka drīz kaut kas notiks, kas liels.

Taču pašlaik man bija ģimene un draugi. Īsta ģimene. Un īsti draugi.