Nāvējošā ēna

4.

Es pamodos ar dunošu galvu. Tēvs joprojām bija krēsla, taču šoreiz iemidzis. Es nevēlējos viņu modināt, tāpēc klusītēm piecēlos. Man noreiba galva, tāpēc kādu laiciņu vienkārši pasēdēju uz gultas malas.

Kad jutos drošāk, es piecēlos un piegāju pie tuvākajām durvīm. Paverot tās vaļā, durvis nočīkstēja, esklusām nolamājos un lēnām pagriezu galvu. Tēvs kaut ko nomurmināja, bet turpināja gulēt.

Ieskatoties telpā es sapratu, ka tā ir vannas istaba. Tā bija diez gan plaša ar gaiši zilām sienām. Izskatījās eleganti.

Es aizgāju nokārtot savas dabiskās vajadzības un pēc tam ielecu dušā. Es nezināju vai drīkstu, bet es ļoti gribēju siltu dušu. Pēc dušas es atradu vienu baltu dvieli.

Noslaukoties es uzvilku drēbes kurās biju gulējusi, jo neredzēju nevienu citu apģērbu. Negribot pamest vannas istabu es apgūlos uz aukstās grīdas. Es zinu, es esmu dīvaina, bet ko lai dara.

Man bija jāsaprot, kur esmu ievilkta. Man jāsaņemas. Pat ja es nezinu, kas notiek. Vai es mācēju spridzināt? Kas tas par murgu? Ilvars teica kaut ko par spridzināšanu, viņš mācēja spridzināt pat ja es tam neticēju.

Pēkšņi es sadzirdēju aiz durvīm rosību. Tur notika kas skaļš un trauksmains. Kaut kas apgāzās. Dzirdēju arī balsis. Atšķīru tēta balsi.

"Kā, velns parāvis, es to varēju pieļaut?" tētis kliedza.

"Un kā jūs to varējāt pieļaut?" tātad tēvs nebija viens.

"Viņa nevarēja tālu tikt, neviens nespēj tikt šeit, ja nu vienīgi..." sievietes balss apklusa. Viņa vairs neko neteica.

"Diez vai," beidzot klusām atteica mans tēvs. Es klusām pierāpoju pie durvīm un paskatījos pa šķirbiņu. Istabā bija mans tēvs pagriezies ar muguru pret durvīm, un sieviete ap trīsdesmit gadiem, melniem matiem un laikam brūnām acīm. Viņai mugurā bija melns sporta apģērbs, kurš bija gandrīz identiskā tonī kā mati.

"Nu, kur viņa varēja palikt?" tēvs skumīgi teica, es nojautu, ka viņi runā par mani, bet nez kāpēc es izlēmu turpināt tā sēdēt uz grīdas.

Es dzirdēju atveramies durvis, pa tām ienāca mana vecuma puisis ar izteikti melniem matiem. Tie bija daudz melnāki nekā tai sievietei. Viņam bija līdzīgs sporta tērps, bet viņam nebija jakas. Es nevarēju nenodomāt, ka viņš ir izskatīgs.

"Neviens nav ne ieradies, ne aizgājis pa šo laiku," viņa balss bija zema un vēsa. Atšķirībā no mana tēta, viņš nemaz neuztraucās. Es gribēju mazliet piecelties, bet es paslīdēju un ar skaļu būkšķi noslīdēju atpakaļ uz grīdas. Mans dibens iesāpējās.

Durvis ātri atsprāga un pa tām iesteidzās mans tēvs un aiz viņa melnmatainā sieviete.

"Labrīt?" nedroši teicu berzējot muguras apakšdaļu.

"Emij!" iesaucās tēvs un pieskrēja pie manis.

"Kas tev notika?" prasīju Ilvaram.

"Es domāju, ka tevi nozaga!" viņam pār vaigu noritēja asara. Viņš to ātri noslaucīja, tāpēc es vienīgā to redzēju.

"Es biju tepat," nokaunējusies pateicu.

"Kad pamodos gulta jau bija auksta, un es tevi meklēju divas stundas," tētis piepalīdzēja man piecelties.

Mēs izgājām no vannas istabas, puisis paskatījās uz mani un vienkārši pagriezās izejot no istabas.

"Emij? Tu dzirdi mani?"

"Kk-oa.. A j-jaaā, es dzirdu tevi," nedaudz nosarku, bet cerams viņš to nepamanīja.

"Ko tu tik ilgi darīji?" tētis apsēdās un man vaicāja. Melnmate apstājās pie loga un vienkārši blenza uz mums.

Noriju siekalas un atbildēju "Es gribēju pastaigāt un atradu vannas istabu, aizgāju nomazgāties un tad vienkārši gulēju uz grīdas."

Sieviete pasmīnēja. "Meitiņ, vai tev palika slikti?" jautāja tēvs.

"N-nē, es vienkārši gribēju tur pasēdēt," nedroši pasmaidīju. Sievietei laikam tas šķita ļoti smieklīgi.

"Melinda, šī ir mana meita Emija. Emij, šī ir Melinda, mammas māsa," šokā paskatījos uz sievieti. Nezinot ko darīt un ko teikt, minimāli palocīju galvu, es laikam ļoti dīvaini izskatījos.

"Sveika, pat ja tu neesi bioloģiska radiniece es priecājos tevi satikt," viņa piegāja un apmīļoja mani. Nezinot ko darīt, automātiski atbildēju apskāvienam.

"Vai man visa diena jāpavada istabā?" es zināju, ka man patīk gulēt gultā visu dienu, bet man bija pārāk dīvaini notikumi, un es tā vienkārši nespēšu pagulēt.

"Tev jāpaguļ, Saulīt" Melinda teica.

"Bet es negribu," čīkstēju.

"Es pazīstu vienu cilvēku ar spēju nomierināt, šis cilvēks var palīdzēt tev atslābt un aizmigt. Gribi pasaukšu?"

"Melinda, viņa vēl nav gatava!" tēvs nobāra melnmati.

"Es tikai piedāvāju!" viņa pacēla rokas padošanās zīmē.

"Es labrāt," par spīti tēvam iesaucos, " es gan baidos, bet es labprāt pagulētu."

"Viņš tūlīt atnāks," viņš?! Es domāju, ka tā   būs kāda sieviete. Tāda veca un ar jauku smaidu.

Pamāju ar galvu. Es laikam biju nobālējusi,jo viņi abi satraukti skatījās.

Pēc kāda laiciņa pie mums iegāja pieaudzis vīrietis. Viņam bija džinsi un kārtīgs krekls. Viņš nesmaidīja un noteikti nevēlējās būt te.

"Ko gribat?" viņš norūca. Es salecos.

"Vai vari atslābināt Vilkastes jaunkundzi, lai viņa spētu iemigt?" laikam Melindai viņš nepatika. Tēvs tikai skatījās uz mani.

Vīrietis neapmierināts pamāja un piegāja pie manis. Es sajutos neērti un vienkārši skatījos uz tēti.

"Tas var nedaudz kņudēt," brīdināja vīrietis.

Viņš pieliecās un satvēra manu roku, es laikam būtu nosarkusi, ja nebūtu tik ļoti pārbijusies.

Es sajutu savādus kniebienus tur kur vīrietis turēja manu roku. Es atliecu galvu un man aizvērās acis. Taču šis mierinājums neilga ilgi, jo jau pēc sekundes es piecēlos un skatījos uz vīrieti, kurš tikko bija atlaidis manu roku.

Es skatījos uz viņu, bet viņš bija pagriezis muguru un gribēja doties prom, bet Melinda piegāja viņam priekšā un viņš ierūcās.

"Nekur tu neiesi. Es zinu tevi, tu jebkuru iemidzinātu, ej un iemidzini to skuķi!" es pat apvainojos, bet man bija vienalga, manī sāka kūsāt enerģija, un es pielēcu no gultas, jo vairs nespēju nosēdēt. Es sāku lēkāt un skraidīt, man vajadzēja atbrīvot enerģiju. Es pieskrēju pie somas un izvilku telefonu un ātri uzspiežot mūziku. Man patika dejot un mūzika. Sooooo es izlēmu dancot. Es trakoju un trakoju.

Kad sapratu, ka enerģija nenoplok paskatījos uz trīs apstulbušajiem cilvēkiem. Viņi lūkojās uz mani kā uz nezin ko. Pieskrēju pie tēta un smaidot apķēru viņu.

Es jutu kā man vairs nav tik daudz vēlmes dejot, tāpēc atvēru acis. Es šausmās iespiedzos, kad tētis nokrita pie manām kājām.