Nāvējošā ēna

9.

Es visu pastāstīju. Kaut kāda maza balstiņa man teica, ka es varu uzticēties Volšteinam, bet es nezināju par Sebastianu. Viņš ir vienkārši akmens, ļoti izskatīgs akmens.

Un tad es salēcos no savādas skaņas. Es nesapratu no kurienes tā nāk, līdz es ieraudzīju čemodāna kabatiņā gaismiņu. Es pieliecos un izvilku telefonu. Ups. Man bija daudz zvani un kaudze ar īsziņām. Praktiski visas bija no Šarlotas, bet arī Valters neatpalika. Es izlēmu, ka pazvanīšu no sākuma Valteram, jo nu, es vēl nebiju gatava Šarlotas kliedzieniem.

Aizgāju uz vannas istabu un piespiedu Valtera numuru. Atskanēja ilgi pīkstieni. Tās bija tiešām ilgas sekundes.

"Jā," žāvātjoties atskanēja Valtera miegainā balss.

"Sveiks!" klusām iespiedzos.

"Emij?" viņš nebija apskatījies, kas zvana.

"Jā, Vallij," es pasmīnēju.

"Beidz mani tā saukāt. It īpaši piecos no rīta," viņš noburkšķēja.

"Pieci no rīta?" es izbrīnījos.

"Tu kur vispār pazud - di," viņš atkal nožāvājās.

"Man te gadījās tādas šādas lietas," atšķirībā no Vallija es jutos modra.

"Saki? Un tu, protams, neteiksi, kas tās par šādām tādām lietām."

"Mhm," apstiprinoši norūcu, "Kas šodien pa dienu?"

"Trešdiena," Valters atbildēja, "Kur tu pazudi?"

"Nu, es tagad dzīvoju tēta īstajā mājā, un izrādās mana īstā māte laikam arī ir no šī ciemata," noteicu.

"Tad tā vēstule bija īsta?" viņš bija pārsteigts.

"Ja es varētu tevi satikt, es tev visu pastāstītu, bet tagad es nespēju neko pati saprast. Un vēl mans tētis ir komā."

"Varbūt kaut kad satik... Pag, ko? Ilvars ir komā? Kā tad tas gadījās?" es nezināju, ko teikt. Es gribēju, lai viņš zin, bet ja es to pateikšu, viņš nodomās, ka es esmu traka.

"Es pati īsti nezinu," nav īstais laiks, un noteikti ne telefona saruna.

"Es ceru, ka viss ir labi?"

"Jā, jā. Tad varbūt satiksimies? Ja es uzzināšu, kur es esmu, un cik tālu tu esi," man šķiet, ka viņš iemiga, bija klusums un es pacietīgi gaidīju, līdz sapratu, ka viņš tiešām ir iemidzis.

Noliku zvanu un uzrakstīju īsziņu. Vēlāk uzzināšu par detaļām.

Nākošais sarakstā bija Šarlota. Varbūt nedaudz vēlāk pazvanīt. Kā es sapratu, tagad ir pieci no rīta, un ir pietam jāceļas uz skolu.

Diemžēl es nevarēju tālāk apsvērt iespējas, jo Volšteins mani sauca. Nu labi, Šarlotu atliksim uz vēlāku laiku.

"Jā?" es nedroši jautāju, kad izgāju no vannas istabas.

"Nāc līdzi, mēs iesim paskatīties vai tava māte bija šajā apmetnē." es tiešām izbrīnījos, kā viņi spētu atrast manu māti.

"Vai es varu pārģērbties?" jautāju. Man jau apnika mana pidžama.

Viņš pamāja un izgāja, Sebastians gan aizkavējās, bet tik pat ātri izgāja ārā.

Es ieskatījos čemodānā. Man nebija īsti daudz paņemtas drēbes, bet nu, kaut kas ir jāuzvelk. Es izvilku manas melnās džinsas un kaut kādu džemperkreklu zilu. Jā, zila bija mana mīļākā krāsa.

Es paspēju arī izķemmēt matus, kas bija tiešām neiespējamā misija, un uztaisīju nekārtīgu copi. Telefonu atstāju uz kumodes un paķērusi mēteli izskrēju ārā no mājas. Man bija cerība uzzināt, kas ir mana mamma.

*īsā daļa*