Nāvējošā ēna

45.

Ēkā, jeb mājās man bija vientuļi. Karalienei ar karali, maniem radiem, bija svarīgi darbi, Netenjelam vajadzēja aizbraukt pie mātes un mans kucēns bija pie Vatersona. Sebastians bija savā istabā, un es negribēju viņam traucēt.

Es nopūtos. Ko lai es tagad daru?

Es izdomāju, ka labāk iešu klaiņot pa Ēku, varbūt sastapšu Džeinu, viņa man kļuva par tuvu draudzeni.

Taču koridoros neviena nebija. Visi bija kaut kur, un ja kāds bija gaitenī, tad drīz vien aizmuka savās darīšanās.

Es liku lēns soļus un attapos atkal ceturtajā stāvā, ar briesmīgo gaiteni ar gleznām un vienām durvīm. Varbūt tās durvis tagad ir vaļā?

Es nervozi liku soļus un tuvojos durvīm. Gaitenis šķita daudz baismīgāks šoreiz. Es piegāju pie durvīm, un pagriezu kliņķi. Atskanēja mazs klikšķis.

Taču durvis neatvērās, viņas joprojām bija ciet. Kā lai es tur tieku? Es jau sen neesmu uzlauzusi durvis, un nemaz neprasiet, kāpēc es to darīju.

Jau pēc minūtes man sametās skudriņas pa visu muguru, un es ātri pagriezusies uz karstām pēdām skrēju prom. Man tur nepatika, tur bija pārāk draudīga gaisotne.

Es noskrēju lejā un ieskrēju manā istabā. Uzturēšanās tajā stāvā man uzdzina satraukumu. Man bija sajūta, ka kāds man būtu izteicis lielus draudus.

Es uzmetu segu virs savas galvas un saķēu ceļus. Tas mani uztrauca daudz vairāk nekā vajadzētu.

Man vajadzētu kaut ko izdarīt. Es nevaru visu atlikušo vakaru bailēs slēpties zem segas. Tas ir bērnišķīgi. Un pie tam, tur augšā nekā nebija. Tikai aizslēgtas durvis.

Un daudz gleznu, kas skatījās virsū...

Nē, nekā baismīga. Neviens nedraudēja. Nekā tur augšā nebija, es tikai sanervozējos.

Vai arī nē...?

Man jābeidz domāt par to. Labāk aiziešu pie Sebastiana. Vismaz viņš nekur nesteidzas un atrodas savā istabā.

Es izkāpu no gultas un pat neuzvilku nekādus apavus. Es ātrā solī izsteidzos no istabas un piegāju pie Sebastiana.

Tuk, tuk, tuk.

Es pieklauvēju pie istabas durvīm. Pēc trijām sekundēm atskanēja Sebastiana balss.

"Atvainojiet, bet pašlaik nevarat nākt," viņš iesaucās. Es gribēju kādu satikt, man vajadzēja ar kādu parunāt. Mani ļoti uztrauca notikumi.

Tuk, tuk, tuk...

"Ejiet prom," es arī pagriezos, man tad nevajadzēja viņu. Es uzvilku siltāku jaku un izgāju no Ēkas. Svaigam gaisam vajadzētu man palīdzēt.

Vai arī es maldījos.

"Hei, meitenīt. Tu esi viņa. Man būs jāpasaka citiem," aiz manis atskanēja dzirdētā balss, kas atstāja satraukumu meitenes galvā. Viņa negribēja atkal šo vīrieti satikt.

"Vai tu tur stāvēsi tikai?" vīrietis pat izklausījās uzjautrināts, taču viegli aizkaitināms.

Es pagriezos, un sastapos ar divām sārti melnām varavīksnenēm. Šīs varavīksnenes nelika man mieru divas naktis.

"Drīz atbrauks mani draugi, un tev būs jābrauc ar mums. Atsveicinies no pārējiem, un ne vārda par mani," viņš parādīja atvadīšanās žestu un izkūpēja gaisā, burtiski izkūpēja.

Es papurināja galvu. Nē, man tikai rēgojas. Bet es taču neesmu traka. Vai esmu?

Es ieskrēju atpakaļ un nometu zābakus ar mēteli stūrī tuvu pie pakaramā. Šoreiz man ir vienalga, vai Sebastians var, vai nevar tagad kādu uzņemt. Man vajag kādu apskaut, sajusties drošībā un izstāstīt visu.

Un vispiemērotākais kandidāts sēdēja gandrīz vai pretējā istabā.

Es izgāju no manējās un pieklauvēja pie Sebastians.

"Nevar," atskanēja nikns rūciens. Es pat satrūkos, bet es arī zināju, ka viņš neizdarīs neko sliktu. Vismaz ne man.

Es atsitu durvis vaļā nedaudz par stipru un kliņķis skaļi, un laikam, sāpīgi iebliezās sienā.

Sebastians nikni palūrēja augšā no grāmatas un ieraugot mani, viņa seja atmaiga. Es arī mazliet vārgi pasmaidīju, kas nebija tiešām ilgi. Es aiztaisīju durvis un ieskrienoties ielec Sebastiana gultā.

"Kas tev notika?" No Sebastiana mutes atskanēja jautājums.

"Man šodien bija baismīga diena, man vajag draugu," es žēlojos. Man bija nedaudz sārti vaigi, bet man vienalga. Man bija bail.

"Tu vari man pastāstīt. Ceru to tu zini?" es pamāju. Es zināju, ka Sebastianam var uzticēties.

"Es biju ceturtajā stāvā," es iesāku ar mierīgu balsi, laikam Sebastiana pieskāriens un tuvums man palīdzēja, mazliet.

"Un tur ir tās gleznas un gaitenis un vienas durvis. Iedomājies, pa visu stāvu ir viena istaba. Un mani tās durvis biedē," es atzinos. Sebastians tikai domīgi vērās.

"Redzu, ka tas nav viss. Stāsti," es pat salecos kad sadzirdēju viņa balsi, bet neizrādīju neko.

Vispār, te bija nedaudz auksti.

"Un vēlāk es," es nedaudz apstājos, es nestāstīšu, ka jau biju te. Tas tikai uztraukumu uzdzīs, "Un saģērbos normālāk, lai izietu ārā. Taču ārā mani sagaidīja kāds briesmonis. Viņa acis bija melnas, ar sarkanu pieskaņu. Un āda ar matiem savādi. Un viņš teica, ka kad viņa draugi atbrauks, viņi mani paņems," es noriju sakrājušās siekalas. Man bija tik bail, es pat nebiju pamanījusi cik.

Manas acis palika mitrākas un ausis īsti vairs neuztvēra apkārtni. Skatiens bija miglains, taču es redzēju puiša aprises.

"Neuztraucies, neviens tevi neatņems," un tā viņš mani saķēra savās stiprajās rokās, lai tā kā pierādītu, ka neatļaus.

Toties es uzgūlos vairāk uz viņa un ieķēros ciešāk viņa kreklā. Es negribu, lai kāds mani paņem. Es beidzot jūtos kaut kur iederīga. Pat bez tēva.