Nāvējošā ēna

26.

Zālē bija neaprakstāmi skaista. Es atcerējos, ka kad vienreiz gāju uz operu, tur bija skaisti apzeltīti rotājumi, un tieši tādi, varbūt pat skaistāki, atradās te. Te gan nebija balkonu un skatuves. Toties te bija tāds kā paaugstinājums uz kura bija daži krēsli ar garu galdu, līdzīgi kā tiesā.

"Labdien, augstības," Jonita viņus pasveicināja un paklanījās. Es arī paklanījos, pat ja viņi to neredzēja.

"Kur ir Emija Vilkaste?" masīvs vīrietis ap četrdesmit teica. Viņam bija sen neskūti rugāji un neskaidri blondi mati.

"Viņa ir šeit. Es iesaku skatīties uz zābakiem, jo tos vienīgos var redzēt," Jonita novilka.

Es paskatījos uz saviem zābakiem. Tie izcēlās uz oranžīgā paklāja.

"Emij, panāc tuvāk." es paklausīju un devos tuvāk. Es gan sajutu mazas bailes, bet es apspiedu tās. Atrodoties priekšā galdam, es aplūkoju piecus sēdošos.

Vidū sēdēja kāds vīrietis ar brūniem matiem. Tie īsti nepiestāvēja viņiem, bet toties izskatījās labi sakārtoti. Acis arī bija brūnas. Ja man vajadzētu teikt, tad viņš izskatījās līdzīgs man, tikai daudz vecāks un pretējā dzimumā.

Viņam labajā pusē atradās divi vīrieši, bet kreisajā - divas sievietes.

Vīrieši izskatījās dusmīgi. It īpaši blondais. Es pamanīju, ka viņa acis bija melnas. Otrs izskatā bija īpatnējs, un es to nedomāju, tādēļ, ka viņš ir plikpauris, bet gan tādēļ, ka pa visu atklāto ķermeni varēja redzēt dažādas rētas. Acis bija nolaistas.

Viena sieviete ļoti līdzinājās vīrietim vidū. Arī brūni mati, brūnas acis, smalks deguns un piesārtušas lūpas. Viņi abi tik tiešām atgādināja mani. Tomēr otra sieviete bija skaistā šokolādes tonī, mati līdzīgi, kā afro skruļļojās, un acīs dega neizprotama interese.

"Emij, vai tu zini savus bioloģiskos vecākus?" tumšādainā sieviete jautāja.

"Nē," godīgi atbildēju. Manī uzradās savāda pašpārliecinātība.

"Ak..," brunete piecēlās un aizskrēja uz kaut kurieni. Interesanti, kas viņai notika?

"Mās, pagaidi," tātad abi bruneši bija tuvākie radi.

Kādu laiku visi klusēja, bet drīz vien abi atgriezās. Sieviete bija izteikti bēdīga.

"Atvainojiet," viņa noteica. Es gribēju pateikt, ka nekas, bet to neizteicu skaļi.

"Kas jums notika?" sieviete blakus brunetei pačukstēja, laikam man to nebija jādzird, bet nu...

"Atvaino, viņas balss... Tā ir tik līdzīga manai māsai. Viņa tikai nesen aizgāja nebūtībā, un mēs bijām tikai nesen atkal sastapāmjes," man tiešām palika žēl viņus.

"Emij, vai tu zini, kad tieši tu uzzināji par savu spēju?" man nebija tikai viena spēja.

"Pirmo es uzzināju, tad, kad Ilvars mani atveda uz šejieni. Es to biju izmantojusi piektdien, bet nezināju, ka to izmantoju."

"Ko tu izdarīji?"

"Es uzspridzināju kādu vārnu, kura kopā ar kraukli mums sekoja, kad braucām ar mašīnu," tas bija tik dīvaini, to sīki izrunāt ar svešiem cilvēkiem.

"Tu iepriekš teici pirmo tas nozīmē, ka tev ir vairāk par vienu?"

"Jā, kā redzat, es arī esmu neredzama. Tomēr tas nav vienīgais, jūsu augstības," es atcerējos, ka Jonita viņus nosauca par augstībām.

"Iedod kartiņu," Jonita man pateica, es ar atļauju piegāju tuvāk un uz galda noliku savu kartiņu.

Viņi tagad lasīja, ka man ir spēja spridzināt, iemidzināt, telepātija, stihiju valdīšana, neredzamība un... suns.

"Tu esi neparasta, meitiņ," sauca brunete. Viņa man kādu atgādināja, kuru es nespēju atcerēties. Un viņas siltais skatiens man bija iekalies acīs, tikai es nezināju, kam pieder tas skatiens.

"Atvainojiet, vai jūs varētu man palīdzēt ar neredzamību?" ja godīgi, es nesapratu, kāpēc mani atveda uz šejieni. Es tikai gribēju kļūt redzama.

"Jā, karaliene Kristīne tev varēs palīdzēt," viducī sēdošais teica. O, man palīdzēs karaliene.

"Jā, es tev palīdzēšu. Man ir spēja, kas var palīdzēt tev. Es ar to noteikti nelepojos, bet tā man bieži ir palīdzējusi," brunete piecēlās un piegāja pie manis, es klusām atkāpos soli, lai viņa neietriektos manī.

"Es būšu pagodināta," cerēju, ka tā runā ar karaļiem un karalienēm.

"Dod roku. Karalim Malvojam ir jāpieņem arī citi." karaliene paskatījās uz savu brāli. Es redzēju pastieptu viņas roku, un viegli to satvēru. Viņas plauksta bija maiga un silta. Es pasmaidīju, bet to neviens neredzēja.

Es zinu, manas daļas ir īsas, bet es tagad piestrādāju pie vēl viena stāstiņa. Ceru, ka tas būs tik pat labs, ja ne labāks. 🤗😉 Drīz jau varēsiet apskatīties to!!!