Nāvējošā ēna

58.

Nu tā. Tātad.

"KAS MUMS TUVOJAS?" Malvojs nodārdināja. Es ieķēros ciešāk Nalā, lai viņa neuzbruktu karalim.

"Visticamāk, ka Ēna. Viena," es pieliku savu pieri pie Nalas. Viņas siltums bija tik patīkams.

"Tātad pasauc apsardzi un kareivjus."

"Daudz gan priekš vienas Ēnas," mans tēvs pirmo reizi pēc ilga laika iesaucās.

Pārējie draudīgi paskatījās uz Ēnu bosu, bet ātri aizgriezās. Tikai Malvojs vēl lūkojās.

"Ēnas ir spēcīgākas par parastiem magiem," Malvojs norūca un tad atkal atgriezās pie sarunas ar kareivjiem.

"Meitiņ, tavi draugi ir ļoti satraukti. Un izskatās, ka nezin kā uzveikt Ēnas. Es nekad to nebūtu iedomājies," viņš pasmējās. Šoreiz ne tikai Malvojs atkal pagriezās, lai runātu, bet arī Kelvins.

"Ēnas nav uzveicamas, tikai reti, spēcīgi magi to uzvar," Kelvins noteica pirms Malvojs ko izdarīja.

"Es esmu Ēna, un noteikti zinu labāk, kas mani nogalina in kas nē," šoreiz es arī sāku ķiķināt. Es biju iemācījusies ļoti daudz pa šo īso gadu.

"Tad, lūdzu, apgaismo mani," Malvojs noteica. Es beidzot sapratu, ko viņi dara. Viņi grib uzzināt kā.

"Nebūs. Es negribu, lai jūs mani te nogalināt. It īpaši manas meitas priekšā," es piecēlos, un kopā ar Nalu pietuvojos tētim. Man vairs nav bijuši tie murgi ar sarkanām acīm, bet es to jūtu vēl. Es jūtu, ko man tas atstāja.

"Atvainojiet!" pa durvīm iesteidzās melnmatains puisis. Ar skaistām smaragzaļām acīm. Viņš ievilka elpu un sāka runāt.

"Kaut kas nolaidās priekšā Ēkai," Tātad Sebastians nebija aizgājis. Viņš visu laiku bija šeit. Viņa vecāki satraukti skatījās uz viņu.

"Kas nolaidās?" man šie stulbie jautājumi jau apnika. Viņš taču skaidri un gaiši pateica, kaut kas.

"Vajag kareivjus," viņš tikai noteica un atkal izskrēja.

Un tad es to sajutu, viņa klanu. Viņš bija kareivis. Tātad Sebastianam ir jājūt, ka vajag cīnīties. Viņš cīnīsies ar šo Ēnu.

Un lai viņš nezaudētu, es ātri skrēju pakaļ. Dzirdēju vēl arī dažus saucienus un nagus. Protams, mani dzīvnieki man sekoja.

Kad izskrēju jo Ēkas, es pamanīju Sebastianu, kurš stāvēja priekšā vienam necilvēkam. Šim kaut kam bija rudi mati, taču ļoti nekopti, un melnas acis. Viņam mugurā bija uzvalks, kurš nebija zaudējis savu daili.

Apkārt viņiem bija izgāzušies koki un uzrakta zeme. Izskatās, ka meteorīts te bija nokritis.

Es redzēju, ka Ēna kā kaķis tuvojās Sebastianam. Es pat nezinu, ko Sebastians vispār var izdarīt. Viņš nezin, ka Ēnu ir pat ļoti vienkārši nogalināt. Bet man nevajag šo Ēnu mirušu. Man vajag informāciju.

Es sāku lēni tuvoties viņiem un vēl lasīju uzbrucēja domas. Viņu sauc Horvards. Man nepatīk šis vārds.

"Horvard! Ko tu šeit meklē?" es iesaucos, kad redzēju, ka viņš taisās uzbrukt Sebastianam. Svešinieka seja pagriezās, un bija neizpratnes pilna, tomēr ieraugot mani, viņš pasmējās.

"Es tevi nepazīstu meitēn. Labāk bēdz prom, kamēr vari," viņa balss bija kā kādam briesmonim.

"Es nezinu gan," es nostājos blakus Sebastianam, kurš neizskatījās īpaši priecīgs, ka es te stāvu.

"Meitēn, es negribu nogalināt tik skaistu jaunavu. Un es vispār negribu nevienu nogalināt,man tikai vajag Nameju," viņš nosmīkņāja. Citi kareivji vēl nebija atnākuši. Viņi ir tik lēni.

"Es esmu Nameja, ko tu gribi?" viņš lūkojās uz mani kā uz parazītu.

"Tu neesi man vajadzīga," viņš nošņāca.

"Bet redzu, ka mans tēvs ir gan. Saki man lūdzu, ko tev no viņa vajag?" es sajutu, ka no Ēks izskrien daži kareivji, viņi gribēja uzbrukt.

"Tēvs? Cik interesanti, varbūt labāk tevi paņemt?" viņš pastiepa roku, lai pieskartos manam vaigam.

Es paskatījos uz roku. Un viņa aizdegās. Man nav vajadzīgs, lai kāds pieskaras man.

"Cik ugunīga," viņš lēca man virsū, joprojām degošu roku.

"Beidz mocīt sevi," es vēl noteicu, kad teleportējos uz blakus vietu.

Citi kareivji sāka raidīt maģiju virsū Ēnai. Viņi ir tik stulbi.

"Stāt!" es nokliedzos, un viss apstājās. Es pamanīju vienā logā manu tēvu ar Mākoni. Viņš bija uzjautrināts. Aleksandrs bija vienīgais, kurš zināja cik patiesībā spēcīga es esmu.

Neviens nezin, cik spēcīgas esam.

Balstiņa bieži ar mani runāja, bet visbiežāk es iemācījos to ignorēt. Tā bija bieži vien riebīga, un nedeva man atbildes, bet katru reizi komentēja visu.

Kareivji nepārstāja uzbrukt, arī Ēna neizskatījās īpaši nekustīga.

Es saskatījos ar Nalu.

"Nala, aizej nospied Ēnu," es pateicu komandu, un nezvērs uzreiz atspērās uzlekdama virsū Ēnai, kurš sasita galvu pret zemi.

"Viņš ir nekaitīgs! Varat likt mieru," es noteicu paceldama rokas. Visi kareivji uz mani pārsteigti skatījās. Daži no viņiem tika ievainoti cīņas procesā.

Vismaz viņi nebija tik stulbi, lai tālāk uzbruktu.

"Tātad, Horvard. Parunāsim?"