Nāvējošā ēna

52.

Es sāku kaut ko vēl rakstīt. Tas nav stāsts, es tur tikai kaut ko pastāstu, pafantazēju un jautāju, un atbildu. Ja jūs gribat man ko pajautāt, droši ejiet uz manu, tā teikt, blogu.

Es skatījos uz vīrieti sev priekšā. Kur es viņu esmu redzējusi?

"Emij, tu zini, kāpēc tu esi šeit?" viņš jautāja. Es nez kāpēc atbildēju asi un sarkastiski.

"Jo jūs esat ļauni, un gribat manas spējas?" es minēju uzmetusi lūpu.

Vīrietis šķita mierīgs un pārliecināts. Viņa sejā vīdēja, kas man nesaprotams, taču arī biedējošs.

"Es piekrītu, mēs esam ļauni, tāda nu ir mūsu būtību. Es varētu teikt, ka mēs gribam tavas spējas, taču es pats nezinu kā tev ir ar tām," viņš teica, "Un man ir savi iemesli, kāpēc es gribu lai tu te būtu."

Mani iebiedēja šie vārdi. Viņi mani tur pavisam citu iemeslu dēļ. Šeit ir tikai bosa iemesls, viņš mani grib. Ko šis vīrietis varētu gribēt no manis.

"Un kas tad? Jūs zināt, ka es esmu cilvēks, un tā vienkārši nolaupīt cilvēkus nevar!" es atcirtu. Viņš turpināja nekādi skatīties uz mani, caururbjot manas smadzenes.

Es sajutu svešu prātu sev galvā, un man sākās panika. Viņš cenšas mani nolasīt, es nevaru to pieļaut! Bet viņš ir spēcīgāks par visiem iepriekšējiem, kuri centās lasīt manas domas.

Es aizspiedu ciet visas ieejas. Šī neredzamā saikne ātri pazuda. Vai viņš no manis kaut ko nolasīja?

Telekinēze.

Man bija saikne ar Netenjelu! Kā es varēju par to aizmirst?!

Netij?

Neatskanēja atbilde.

Netenjel?

Joprojām tukšums. Vai man būs pazudis domubiedrs? Kāpēc viņš man neatbildēja?

"Pretoties tu māki," mani pārbiedēja skaļa balss.

"Ko?" es klusi nočukstēju. Malacis, Emij. Vienkārši izcili.

"Es netieku tev galvā. Vienīgais, ko spēju salasīt bija, ka tu nevari pieļaut manu klātbūtni tev galvā," jā, paldies par paskaidrojumu.

Vīrietis turpināja skatīties uz mani. Vai viņš nevar būt vēl biedējošāks?

"Emij, tev būs jāpaliek ilgāk. Mums radās mazas problēmas, un būtu drošāk, ja tu paliktu pie mums," drošāk? Pie Ēnām? Es gribu pie savas ģimenes, pie draugiem, un Sebastiana. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es gribu pat pie tiem augstprātīgajiem, kurus iemidzināju. Ēnas ir ļaunas, iedomīgas un riebīgas būtnes. Un kādas vēl problēmas.

"Problēmas?" es iejautājos.

"Man to nevajadzētu nevienam stāstīt taču... Uzradās vēl viena grupa ar Ēnām, kuri grib novākt mani, tāpēc tu esi briesmās," šo čalītis grib nogalināt, un tāpēc es esmu briesmās? Kas par murgu.

"Un kāds sakars, tad ir man?" nē, nu nopietni, ko viņš gribēja no manis.

"Es nezinu kā, bet viņi atklāja." viņš izskatījās nervozs. Bet kaut kāpēc šis viss man atgādināja mafiju. Divas konkurējošas apvienības, kuras grib varu.
Jā, mafija.
Tikai ar maģiju.
Un tīru ļaunumu.

"Ko, kurš, kā atklāja?" vai es pārāk slikti runāju ar šo bosu? Naah, es tā nedomāju.

"Es nezinu kā vai kurš, bet viņi atklāja manu noslēpumu, kuru es glabāju," viņš stostījās. Stostījās! Jūs saprotat, sto-stī-jās.

"Vai es to varētu uzzināt?" es uzdevu šo jautājumu vairāk sev, jo diez vai kaut kāds liels boss, pie tam, Ēna, gribēs man atklāt savus noslēpumus.

Viņš apskatījās uz mani ar savām draudīgajām acīm, taču es neredzēju, ne dusmas, ne ļaunumu. Tajās spīdēja bēdas. Viņš skuma.

"Emij, tu esi mana meita," es nezinu, ko es no viņa gaidīju, bet šo nu noteikti.

Es kādas simts mūžības skatījos uz vīrieti man priekšā. Kā viņš varbūt mans tēvs? Nē! Mans tēvs ir Ilvars.

Es nespēju neko pateikt. Es nespēju. Man acīs sariesās asaras, taču vaigus tās neaizskāra. Pa miglu es pamanīju kā vīrietis ar skumjām mani vēro.

Es nezināju, kas notiek tālāk, taču vīrietis bija pielecis kājās un kaut ko kliedza. Pa durvīm ieskrēja divi citi sargi, kuri aizskrēja uz labo pusi.

Pa acu kaktiņu es redzēju, kā siena atdalās no istabas. Un drīz vien es kā apburta lūkojos uz tukšumu, kurš atklājās ēkai salūztot. Te bija melns, taču, laikam, te bija arī zvaigznes. Kā kosmosā.

Ēkas daļa sāka sprāgt un lūzt, un degt. Kaut kur arī parādījās ūdens, un mazs viesulītis ar nodrupušiem gabaliņiem tuvojās uz mūsu pusi.

Sargi centās cīnīties ar viesulīti, taču viņiem tas padevās slikti.

Mans jaunatklātais tēvs mani cēla no krēsla un centās aizvilkt no istabas. Manas kājas darbojās slikti.

Un tad manā galvā atskanēja tāds kā klikšķis, kura dēļ es atsāku dzirdēt ko man saka, es sapratu, kas notiek apkārt un kaut kas lika man domāt.

"Emij, tev ir jāiet!" Ēnu boss kliedza.

Es lēnām pagriezu pret viņu galvu, un viņa seja sastinga. Lēnām tajā sāka parādīties dažādas emocijas.

Es pagriezu galvu atpakaļ uz nolūzušo sienu. Un tad es galvā sajutu čukstus, kuri nebija ne mans prāts, ne Netenjels, vai kāds cits.

Mēs atrodamies ārpuss planētas Zeme.

Es biju apjukusi, taču neiebildu. Es sāku justies pārliecinātāka, un spērusi soļus tuvāk caurumam.

Uzmanīgi, neizslīdi no mājas.

Es arī to darīju. Šī balstiņa bija kā otrs prāts. Viņa man palīdzēja, taču es nesapratu, kam tā pieder.

Sargi vēl centās kaut ko izdarīt ar virpuli. Es pacēlu roku, un virpulis tūlīt mitējās, tas nometa akmeņus un vējš izdalījās pa visurieni. Sargi tika nedaudz pamesti atpakaļ, taču es stāvēju stabili pie zemes.

Mans skatiens pārslīdēja uz briesmīgo atlūzu, kura pēc kāda laika varētu ietriekties ēkā.

Tomēr viņa sāka šaut ar degošiem koka un akmeņa gabaliņiem. Mana roka pacēlās, un gabaliņi vienkārši aizlidoja katrs uz savu pusi, nepieskaroties man.

Es joprojām neaptvēru, kas notiek, taču tas atļauj man dzīvot, vai pat papildināt dzīvi. Manu dzīvi.

Tad es sakļāvu priekšā rokas, un enerģija ietriecās lidojošajā gabalā, kurš uzsprāga uz sīkiem gabaliņiem.

Malacis!

Kāds iekšā manī teica.

Es uzsmaidīju, pat nezinot kāpēc, un pagriezos pret, nu jau, septiņiem apstulbušiem skatieniem. Visi skatījās visapkārt, un lielākoties uzkavējās uz manis.

Enerģijas lode ar asiem akmeņiem lido uz tavu pusi.

Es pat nepagriezos, tikai sajutu sevī enerģiju un ar vienu rokas žestu iznīcināju uz mani raidīti enerģiju.

Tagad visi skatījās uz manu seju, vai pat konkrētāk uz manām acīm.

Uhh.. Tik smaga diena man vēl nekad nav bijusi.

Kāds noteica, un tad es zaudēju samaņu. Bet pirms piezemēšanās zem manis uzradās mīkstas drānas un spilveni, kur es svētlaimīgi iemigu.