Nāvējošā ēna

56.

Es skatījos uz nesapratnē spīdošām acīm. Sebastians tikai lūkojās uz mani. Visbeidzot pārtraucot klusumu.

"Ko tu ar to domā? Neizzināta?" viņa galva mazliet pašķievās uz sānu.

"Es neesmu cilvēks," es skaidri atbildēju.

"Mēs neviens neesam cilvēki," tas bija skaidrs, bet es nebiju arī nekas cits.

"Emij!" atskanēja karaļa Malvoja balss.

"Ejam," es noteicu un parāvu Sebastianu sev līdzi. Viņš bija pelnījis atbildes. Viņš vienīgais pa tiešām gribēja saprast mani.

"Jā, tēvoci," es noteicu, kad mēs piegājām blakus. Sebastians joprojām pārsteigts lūkojās uz mani ar savām skaistajām acīm.

"Mēs joprojām nezinām, kādēļ šeit atrodas pats Aleksandrs Namejs. Un viņš atsakās runāt bez tevis. Vai tu varētu paskaidrot?" viņš uzreiz vērsās pie manis.

"Tev nekas nav jāsaka, ja negribi," tēvs noteica. Es arī negribēju, bet man vajadzēja.

"Es paskaidrošu tēvs," es noteicu. Es biju pamanījusi, ka mans runas stils mainījās pēc šī gada. Tas kļuva tiešāks un vēsāks.

Pārējiem iepletās acis. Viņi skatījās uz mani, it kā es būtu kāds pūķis. Bet pa šo laiku es biju satikusi vienu pūķi, nebija īpaši tas, ko es gaidīju, bet viņam bija skaistākie zelta toņi, kurus esmu redzējusi. Un viņš bija tik jauks sadedzinot manu mīļāko kleitu.

"Tēvs?" es īsti nesapratu no kura atskanēja šis čuksts, bet tas arī nebija vajadzīgs.

"Pa šo gadu ļaunā organizācija uzzināja par mani. Es biju skandalozs objekts par ko runāt. Es nebiju ne mags, ne Ēna un ne cilvēks, pat radība es nebiju. Viņu galva, kuru nezin neviens, lika mani nogalināt, kā arī manus vecākus. Un šīs pavēles dēļ tika nogalināta mana māte," es žēli apskatījos uz Sebastianu. Viņš gan nesaprata manu skatienu, bet es jūtu viņam līdzi. Un es tik ļoti gribēju pateikt, ka viņa vecāki nenogalināja virskaralieni Patrīsiju.

"Viņi arī centās laupīt dzīvību manam tēvam, bet viņiem tas neizdevās, kaut vai viņi centās atrast iespēju kā. Mans tēvs bailēs par manu drošību paslēpa starp parastajiem cilvēkiem. Un es arī uzaugu kā cilvēks, līdz mani neatrada Ilvars."

Visi centās uzņemt manus vārdus. Es sapratu, ka tas varēja būt šokējoši, bet ko lai padara, ja es tāda iedzimu.

Es aplūkoju karali un karalieni. Kristīne izskatījās vairāk riebuma pārņemta. Viņas skatiens, kurš atgādināja milzīgus nažus, dūrās uz manu tēvu, kurš pārsteidzoši mierīgi stāvēja un nolūkojās uz mani.

"Bet tas nepaskaidro, kāpēc tevi nozaga," beidzot atskanēja Kelvina balss. Es lēnām pagriezu galvu pret viņu.

"Šī organizācija uzzināja, ka es turpinu eksistēt, un tēvs, lai mani pasargātu, turēja mani drošībā un apmācīja," es arī kļuvu mierīga pa šo gadu. Ēnas nav īpaši runātīgi vai emocionāli cilvēkveidīgie. Bet es atklāju, ka viņiem arī ir jūtas, kaut vai nevienmēr izteiktas.

"Un ko viņš varēja darīt labāk nekā mēs? Viņš taču ir... ĒNA!" Kristīne arī iespraudās sarunā. Viņai bija liels naids pret Ēnām.

"Tāpat kā es, kaut vai daļēji. Un Ēnām ir daudz vairāk enerģijas un spēju nekā magiem, jo šis ļaunums, kas viņus pārņēma mutē ja viņu spējas un atklāja jaunas robežas. Daži domā, ka tas ir evolūcijas gaitā, bet daži - ka tikai ļaunums, kas jāiznīcina."

Magiem bija pārvētas mutes. Es zinu, ka viņiem vienmēr mācīja, ka Ēnas ir sliktas, bet tā nav. Varbūt, jā, viņas ir alkatīgas, sarkastiskas, sliktas, riebīgas un tīrs ļaunums, bet tas nenozīmē, ka viņiem nav jūtu. Un ne visi var kļūt par Ēnām. Tas ir kaut kas gēnos, kas aktivizē pārvērtības noteiktā vecumā.

Es pamanīju, ka Sebastians sāk nervozi kustēties no vienas kājas uz otru. Es ar visu ķermeni pagriezos pret viņu.

"Kāds grib tevi satikt," es tieši noteicu, un atkal pagriezos pret augstībām. Es jutu Sebastiana apjukumu.

Un tad zāles durvis vēlreiz atvērās, un pa tām iegāja divas Ēnas, kuras es uzzināju, ka ir Sebastiana vecāki.

No sākuma es pati biju pārsteigta, bet jo vairāk es uzturējis ar manu, tā teikt, pieksatītāju, jo vairāk es sapratu ka viņi ir saistīti. Un vienu dienu, viņa man pateica, ka atstāja dēlu Francijā.

Kā mēs sadraudzējāmies, kad es pateicu, ka pazīstu viņu.

Visu skatieni pavērās uz pāri, kuriem rokās bija divas spožas siksnas. Viena turēja Mākoni, bet otra Nalu.

Viņi nezināja, ka es gribēju, lai viņi satiekas. Un tagad es kāri skatījos kā viņi pārsteigti blenza viens uz otru.

Sebastians gan izskatījās dusmīgs, bet viņa "mirušie" vecāki - skumji.

"Paldies, ka atvedāt Mākoni un Nalu. Un tagad es ticu, ka jums jāparunā ar savu dēlu," es ar vienas rokas žestu izgaisināju ķēdes, un radības atviegloti pieskrēja pie manis.

Visi izņemot tēvu, pakāpās soli tālāk, lai netuvoties Nalai.

Es biju pārsteigta cik ļoti Nala ar Mākoni bija sadraudzējušies.

"Es negribu viņus redzēt," es sadzirdēju Sebastianu. Viņa vecāki izskatījās sagrauti.

"Viņi nebija vainīgi. Viņi centās aizstāvēt manu mammu. Apskaties uz viņiem kārtīgāk, un tu varēsi ieraudzīt ka viņi nav tik slikti, pat ja ļauni. Ieskaties viņu melnajās bez dvēseļu acīs. Tajās var redzēt skumjas."

Sebastians apskatījās man acīs. Viņš meklēja kaut ko cītīgi apdomādams katru manu vārdu.

"Man vajag laiku," viņš noteica un izskrēja no zāles neveltot pat skatienu saviem vecākiem.

Es varēju sadzirdēt viņu bēdu sagrautās domas. Viņi gribēja tik ilgi redzēt savu dēlu, un tagad viņš viņus necieta.

Bet es zināju, ka viņiem ir cerība. Sebastians ir jauks puisis. Viņš kaut kad piedos, un sapratīs.

"Kāpēc tu atgriezies tikai tagad?" atskanēja jautājums no Malvoja. Izskatās, ka kāds tomēr māk gudri domāt. Es būtu vēl ilgi bijusi manās mājās. Es nebūtu nākusi, ja nevajadzētu.

"Magiem draud briesmas," es vienkārši noteicu lūkojoties viņu acīs.

"Un man ir jāpalīdz."