Nāvējošā ēna

37.

Es izlēmu par labu dubultdaļai.

----------------------------------------------

Kad pamodos, Netenjela vairs nebija,bet es biju noguldīta un apsegta. Es ātri apskatījos zem segas. Padies Dievam, viņš nebija mani pārģērbis. Pat ja viņš, brīnumainā kārtā, bija gejs, es negribētu, lai tas notiek.

Piepacēlu galvu, lai ieraudzītu kārtīgu istabu. Nebija palicis neviens pats papīrītis. Es atliku galvu uz spilvena. Te bija tik ērti.

Pagriezu galvu un ieraudzīju cik ir pulkstenis. Pēc piecpadsmit minūtēm sāksies mācības un es vēl guļu.

Es ātri pielecu kājās un ieskrēju vannasistabā. Izdarīju ātri dažas lietas no ikdienas rutīnas un uzvilku kaut kādas džinsas ar džemperi. Ko lai saka, milzīgā ēkā nebija tik silti kā gribētos.

Paķēru kladi ar pildspalvu un devos uz zāli. Kristīnei tur vairāk patika.

Un tad es ieskrēju kādā sievietē. Viņa bija kalpones tērpā ar tumšblondiem matiem.

"Atvainojiet," mēs gandrīz reizē iesaucāmies. Kalpone bija pārsteigta, ka es atvainojos. Bet es viņu nevainoju.

Tad viņas acis nedaudz papletās, kad viņa ieraudzīja kaut ko ap manu kaklu. Es paskatījos lejā un ieraudzīju manu, ne īsti manu, kaklarotu. Es to ātri aizbāzu aiz džempera, un plati uzsmaidīju kalponei.

"Es atvainojos, es vienmēr esmu neuzmanīga. Tagad atvainojiet mani, es steigšos uz mācībām," es ātri pagriezos un sāku skriet uz zāli.

Protams, zālē jau bija visi, tas ir Kristīne, Sebastians, Netenjels un Kelvins. Kelvins tagad bieži palīdzēja karalienei.

"Labrīt!" es skaļi iesaucos, kad piegāju nedaudz tuvāk.

Visi savādi uz mani paskatījās, bet īsti neko neteica, tikai strupus labrītus.

"Emij, vai tu šodien gribētu tikai paskatīties?" Kristīne beidzot ierunājās.

"Naha, es vēlos kārtīgi izstrādāties, lai man nebūtu daudz jādomā," es ātri atbildēju.

"Tad nu labi. Mēs šodien mācīsimies par..."

Stundas pagāja diez gan labi. Man tas vienmēr bija kā 'šodienas soļi tuvāk magu pasaulei' stundas. Es vienmēr tajās klausījos un darīju to ko no manis prasīja.

Bet tagad pat pēc briesmīgās trenēšanās un sportošanas es biju enerģijas pilna. Es gribēju kaut ko darīt, bet man īsti nebija ko. Man arī bija neparasti labs noskaņojums.

Negaidīti es biju ārā no savas istabas un devos uz kāpnēm. Es gribēju izzināt pili. Es neesmu bijusi augstāk par trešo stāvu. Vajadzēja to izlabot.

Kāpu pa kāpnēm līdz uzkāpu uz ceturto stāvu. Te bija nedaudz tumšs, bet tas mani neuztrauca. Man bija bail tikai no Tumsas, kurā bija Acis.

Es pasmaidīju, kad ieraudzīju dažas gleznas pie sienām. Te bija vairākas augstības gan sievietes, gan vīrieši. Visi skaistos apģērbos un balles kleitās. Daži no seniem laikiem un daži no neseniem. Es gan nezināju, kam tie ir domātu, bet es gāju pa gaiteni papētot visas gleznas.

Es biju izbrīnīta, kad sapratu, ka nevienas durvis es nebiju redzējusi. Taču gaiteņa galā bija kādas durvis.

Nedomājot, es ātri pieskrēju un parāvu tās, taču tās nevērās ne uz vienu, ne otru pusi. Es dusmīga iespēru durvīm.

"Emij?" es pat palecos, kad sadzirdēju savu vārdu.

"Emij?" tikai pēc otrās reizes es sapratu, ka mani sauc ne no gaisa, bet no zemāka stāva.

Es sāku skriet no kurienes atnācu un vēl pēdējo reizi paskatījos uz durvīm, pirms noskriet lejā uz trešo stāvu.

"Jā?" es saucu, kad pamanīju kalponi.

"Atvainojiet, jūsu augstība..." es ne atļāvu sievietei turpināt.

"Lūdzu, tikai Emija," es satrauc uzacis.

"Augs..Emija, karalis Malvojs vēlas satikt jūs," es vēl vairāk sarāva uzacis. Es jau sen nebiju viņu redzējusi. Ko viņš gribētu no manis.

"Labi. Un vēl, vai jūs varētu pagaidīt mani pie manas istabas, vai manā istabā. Man jāparunā ar jums vēlāk," es vēl piebildu, kad aizgāju uz Malvojs kabinetu.

Jau gribēju vērt tās vaļā, kad sapratu, ka tā nevajag. Tā vietā klusītēm pieklauvēju un gaidīju atbildi.

Malvojs sniedza tūlītēju 'nāc iekšā' un es atvēru durvis. Viņa kabinets smaržoja pēc kakao un medus. Savādi ne.

"Manu karali, jūs gribējāt mani redzēt?" es jau kādu laiciņu šeit dzīvoju, bet tāpat nezināju kā uzvesties blakus karalim. Vienam no augstākajiem magu karaļiem, kurš kaut kā ir arī mans tēvocis.

"Tev es neesmu karalis." es uzmetu savādu skatienu karalim Malvojam, un viņš to uzreiz saprata.

"Tu taču zini, ka tu esi augstākā titulā nekā es?"

"Es atvainojos, bet to es nezināju," vooou.

"Mana māsa bija pirmdzimta, un viņa diez gan ātri kļuva par karalieni. Un viņa nebija tikai karaliene, bet virskaraliene. Viņa valdīja pār visiem magiem." es abrīnā nopūtos, vai es arī kļūšu par virskaralieni?

"Bet ne par to es gribēju ar tevi runāt." viņš apklusa.

"Par ko jūs gribējāt ar mani runāt?" es pārtraucu klusumu.

"Mums vajadzētu paziņot, ka ir atradusies virskaralienes Patrīsijas meita. Tas ir ļoti svarīgs notikums, jo pašlaik notiek dažādi politiskie kari par virskaraļa vai virskaralienes titulu. To grib jebkurš," viņš noteica. Es saprotoši pamāju.

"Un tas tituls par kuru viņi visi cīnās pieder tev."

Es nespēju neko pateikt. Es varbūt īsti negribēju būt kaut kāda virskaraliene, bet ja vajadzēja..., tāpat tas bija grūti. Un man pat vēl nebija astoņpadsmit.

"Es to varētu paziņot un uzrīkot balli tavā dzimšanas dienā. Es atvainojos, bet es nezināšu, kad ir tava dzimšanas diena," Malvojs noteica.

"Četrpadsmitais aprīlis," es atbildēju.

Malvojs pamāja un pierakstīja to uz lapiņas.

"Tātad, mēs tev uzrīkosim ceremoniju un balli, kurā paziņosim, kas tu esi," Malvojs kaut ko rakstīja. Es tur vienkārši kādu laiku stāvēju.

Tad Malvojs pacēla galvu un klusi noteica, "Vari iet."

Es uzreiz pagriezos un aizgāju.

Tagad man vēl bija jāparunā ar kalponi par manu kaklarotu. Viņās izskatījās, ka zin kaut ko. Un to es nelaidīšu tik viegli vaļā.

-----------------------------------------------

Atvainojiet, bet šeit mana iedvesma arī pazuda. Man nav ne jausmas, ko tā kalpone zin vai nezin. Bet tāpat.

Arlabunakti. 🤗

Ps. Labrīt tiem, kuri piecēlās.
Labdien tiem, kuri pa dienu lasa.
Labvakar tiem, kuri šo lasa kā vakara pasaciņu.
🐾🐾🐾