Nāvējošā ēna

14.

Mākonītis mierīgi gulšņāja uz dīvāna. Es jau divas reizes biju ar viņu ārā, jo man nebija ko darīt. Tagad jau ir vakars. Pa televīzoru vairs nekas sakarīgs negāja. Netenjels bija aizņemts un Volšteins nebija redzēts jau ilgu laiku.

Man iezvanījās telefons. Es aizskrēju tam pakaļ un ieraudzīju, ka man zvana Šarlota. Es pavisam biju aizmirsusi par saviem draugiem Latvijā!

"Jā?" nedroši saucu.

"Beidzot, tu atbildi," es atrāvu telefonu no auss, viņa ļoti skaļi kliedza.

"Tev man viss jāpastāsta! Kur tu paliki? Un skolotāji vairs par tevi neinteresējas!" viņa ātri runāja, ka pat turpinājumu nesapratu.

"Šarlot!" pārtraucu viņas jautājumu gūzmu, "Es biju tiešām aizņemta! Ar mani gadījās kas traks, un tagad es atrodos Francijā, un mācīšos šeit!"

"FRANCIJĀ?! Kādēļ tu man nepateici, ka brauc prom?"

"Jo es nezināju. Un kamēr braucu uz Franciju es biju bezsamaņā." atcerējos to dienu. Tajā dienā es daudz ko jaunu ieguvu un arī pazaudēju. Tas ir sviests.

"Tu jau nedēļu man neesi neko teikusi. Nedēļu! Tas ir septiņas dienas, es no tevis nebiju neko dzirdējusi! Un kā tu uzdrošinājies pazvanīt Valteram un ne man?" viņa bija dusmīga. Bet viņa nedēļu uztraucās par mani. Es jau būtu padevusies zvanīt viņai, ja viņa ar mani nedēļu nebūtu sazinājusies.

"Atvaino,"neko vairāk nespēju pateikt.

" Atvaino? Un tas ir viss ko tu pateiksi? "

" Tāds ir mans plāns," iesaucos.

" Tu esi nepārspējama! Vai tu ciemos brauksi?" es apjuku. Es nebiju domājusi par to.

" Nezinu, tiešām nezinu," man bija jāsatiekas ar Valteru. Man būs jāpazvana viņam.

"Kā tev tur iet? Vai tur ir kādi sulīgi franču puiši? Es zinu, ka tu vari ar viņiem sarunāties, jo abas gājām uz franču valodas kursiem," es pasmējos. Ak Šarlot!

"Es vēl neeju skolā. Esmu kādā lielā ciematā. Te ir tēva dzimtene. Te ir kāds izskatīgs čalītis. Un es ar vienu sarunājos no Anglijas, kurš taisās braukt uz šejieni," bildu. Es zināju, ka Šarlotai ir jāsaka viss, nu ne viss. "Kā tev pašai iet? Jau nomedīji to Liamu?"

"Nē," viņa teica, "beeeet." viņa apklusa.

"Beeeet?" es novilku.

"Es tagad satiekos ar Oliveru." Oliveru? Kā viņa uzdrošinājās.

"Kā?"

"Nu, es viņā ieskrēju un mums sākās saruna, un tad aizvakar viņš mani uzaicināja uz randiņu," ja nezināt, kas ir Olivers, es pateikšu. Es biju ieķērusies Oliverā, bet tad mēs devītajā klasē kaut kā sastrīdējāmies. Un vēlāk mēs kļuvām par ienaidniekiem. Es nevarētu teikt, ka viņš joprojām neatstāj uz mani iespaidu, bet es uz viņu dusmojos.

" Tikai esi prātīga," es teicu.

"Es esmu prātīguma iemiesojums!" viņa nosolījās.

Mākonis ierējās.

"Tev tur ir suns?" Šarlota ievaicājās.

"Jā," es uzreiz atbildēju.

"Vai tu atsūtīsi viņa bildi?"

"Nevarēšu," pēc neilga klusuma teicu. Es nevarēju viņai parādīt manu balto mākoņsuni.

"Tu zini, ka tu esi riebīga?" es zināju.

"Nē," novilku.

"Francija uz tevi neiedarbojas, ko? Tā pati vecā Emija."

"Nu, savādāka es tagad noteikti esmu, bet tā pati vecā labā Emija," abas nosmējāmies.

Mēs kādu laiku sarunājāmies un smējāmies par dažādām lietām. Viņa man pastāstīja par Oliveru, ka viņš nemaz tik slikts nav, bet es toties nepaliku parādā un pastāstīju, ka te ir viens čalītis, kas ir riktīgs akmens. Jūs jau zināt kurš. Šarlota gan mani ķircināja, bet es teicu, ka viņš mani ienīst, jo es tā tiešām domāju. Nevainojot mani, viņš pret mani izturas kā akmens.

Tad viņa atvainojās un nolika klausuli. Es gan nezināju cik pulkstens ir tur Latvijā, bet te bija 20.00. Vismaz tā saka plīts. Izlēmu, ja jau Šarlota man zvanīja, Valters nebūs tik dusmīgs, ja viņam tagad zvanīšu.

"Hallo," otrpus tālruņa asltskanēja Vallija balss.

"Vallij!" iesaucos.

"Sveika briesmonīt," es pat aizmirsu, ka viņš mani saukāja par briesmonīt.

"Tagad neaizmigsi?"

"Neko nesolu," mēs iesmējāmies.

"Cik, Latvijā, tagad ir pulkstens?" intereses pēc pajautāju.

"Tu neesi Latvijā?" viņš sašutis atbildēja.

"Esmu Francijā," atbildēju.

"Nuuuu. Kāpēc tu sākumā to neteici?"

"Ummm. Es to tad nezināju," godīgi atbildēju.

"Kā tu varēji nezināt, kad no Latvijas aizbrauci uz Franciju!?" es tur saskatīju loģiku.

"Es biju bezsamaņā," viņš sulīgi iesmējās.

"Nesmejies! Mums uzbruka un..," ups. Par daudz pateicu.

"Ko, ko, ko?"

"Neko," mulsi teicu.

"Jā tu man patrāpīsies ceļā, tev būs problēmas briesmonīt," ieķiķinājos.

"Tad labi, ka esmu Francijā," smējos.

"Nu, nu, nu. Es izdomāšu kā aizbraukt pie tevis." es turpināju smieties. Mākonis sāka skaļi riet.

"Tev ir suns?" kaut kur jau dzirdēts jautājums.

"Man ir. Gribētu tevi ar viņu iepazīstināt," godīgi teicu, bet domās lūdzu, lai viņš nejautā suņa bildi.

"Man noteikti būs jāaizbrauc pie tevis." es cerēju, ka viņš varēs atbraukt. Es zinu, Šarlotu es ar gribu redzēt, bet Vallijs man bija kā brālis. Viņš vienmēr bija blakus. Man viņš bija svarīgs.

"Nu ceru ceru." noteicu.

Ilga saruna ar Valliju ar nebija. Viņš aizbildinājās ar mājasdarbiem un nolika klausuli. Tā nu es paliku viena ar Mākoni, kurš izlēma sagrauzt manu kurpi. Tā kā es sapratu, ka glābt tur vairs nav neko, es pie viena arī atdevu otru kurpi.

Tad man uznāca vājums. Es biju izsmelta un gribēju gulēt. Dzirdēju kaut ko uzsprāgstam. Suņuks nožāvājās. Un tas mani ieveda tādā kā transā. Es arī nožāvājos un iemigu.