Nāvējošā ēna

18.

Kamēr gāju uz mājām es domāju par to, ko pateica vīrietis. Tagad tu esi spēcīgākais telepāts. Es neuzskatīju, ka esmu laba, kur nu vēl vislabākā. Un pie tam man nebija pat maga dzimstības. Es biju nekas. Ar ļoti daudz enerģiju, varbūt tu pat sāksi spīdēt. Mana iekšējā balss runāja. Es jau sen nebiju to dzirdējusi.

Es ļoti ceru, ka svešais telepāts nevienam neteiks, ka esmu spēcīga. Es gribēju kādu laiciņu palikt ēnā. Nevienu netraucējot.

Drīz vien es attapos priekšā mājai. Es jau biju pieradusi pie viņas. Viņa nebija diez ko atšķirīga no iepriekšējās mājas. Un arī citas neizskatījās savādākas.

Pirms es paspēju ieiet, mani apstādināja kāda balss, es jau pazinu viņu.

"Emij!" Volšteins piegāja pie manis.

"Jā?" jautāju pagriežoties pret viņu. Ārā joprojām mazliet sniga un lija, bet ne tik traki. Aukstums ar nebija pārāk liels.

"Man tev jāpastāsta jaunumi," viņš pats iegāja manā mājā. Labi, ne manā, bet Ilvara. Taču es tur dzīvoju.

Viņš aizgāja uz dīvāna pusi un apsēdās tajā. Es neapmierināti norūcu un novilkusi virsdrēbes apsēdos pretī.

"Ir viena sieviete, kas ar savu enerģiju var izskanēt kā ar rentgenu visu ko redz. Tas prasa viņai pūles, bet viņa varētu palīdzēt ar iemigušajiem magiem," es nodūru galvu. Man acīs nedaudz samiglojās. Es pacietīgi gaidīju turpinājumu.

"Šī sieviete aizbrauca ar savu vīru un jaundzimušo mazuli pirms Ilvars dzīvoja šeit. Viņas māja bija šī, un mēs gribējām viņu izmitināt šajā mājā. Bet nesen mēs uzzinājām, ka viņa brauks ar savu dēlu. Vai tev nebūtu iebildumi pret diviem kaimiņiem?" kaut kur es jau šo dzirdēju.

" Netenjels? "man izspruka puiša vārds.

" Es nemaz negribu zināt kā tu to zini, bet tomēr kā auxilium klana vienīgais pārstāvis, man tev būs jāpajautā. Kā tu zini Kamillas dēla vārdu?" tātad Netenjela mamma bija Kamilla.

"Netenjels ir mans domu biedrs," kā uz brīnumu arī viņš ierunājās.

Mēs jau izkāpām no lidmašīnas

Vai jūs izmitinās Ilvara Vilkastes mājā? Varbūt nevajadzēja tik ātri jautāt, bet domas bija kas cits nekā balss.

Ja..a. Un kā tu..?

Man tikko Volšteins pateica, ka pie mana tēva izmitinās sievieti un viņas dēlu. Es pajautāju vai tas dēls nav Netenjels, un man pateica, ka ir. Soo, tu dzīvosi manā mājā.

Tātad es uzreiz tevi satikšu! Tas taču ir jautri, Emīlij. Mani kaitināja, ka viņš sauc mani par Emīliju, bet man ir arī dažas sliktākas iesaukas.

"Tātad tu jau pazīsti Netenjelu," es pamāju.

Mēs jau dodamies uz taksi. Tad satiksimies, kad nokļūšu pie mammas bijušās mājas.

Es sapratu, ka nav jēga atsveicināties, jo viņš tūlīt jau būs šeit.

"Viņi jau ir taksī," es paziņoju.

"Tad es iešu," pēkšņi es atskārtu, ka man bija suns. Kurš viņš palika?

"Mākoni?" es skaļi pasaucu sunīti.

"Kas ir Mākonis?" Volšteins pagriezās un lūkojās uz mani.

Atskanēja skrapstoņa un mans mazais atskrēja pie manis ielecis klēpī.

"Mans suns," es dziedādama izrunāju vārdus.

"Kur tu dabūji suni?" Volšteins nebija vēl pamanījis, ka tas nav suns.

"Es atklāju vēl vienu talantu. Es izveidoju suni, tadā" es pacēlu mazo mākoņkucēnu, un es zvēru, ka es redzēju kā Volšteins saļodzās. Viņš nemirkšķināja kā baidītos, ka ja viņš pamirkšķinās, tad kucēns pazudīs. Tad viņa acu skatiens pārslīdēja uz manu seju. Es noteikti biju kļuvusi par dažiem toņiem sarkanāka.

"Mans darbs ir pārsteigumu pilns," viņš atnāca atpakaļ pie dīvāna un baidījās pieskarties kucēnam.

"Jā, es tev vēl, ko pateikšu. Kucēns ir ļoti draudzīgs, tāču viņam nepatīk, kad to biedē. Vēl, tu atceries, ka šodien kādos vienos bija stiprs lietus un zibeņi,bet tas ātri pārgāja?"

"Tā biji tu?" viņš aizsmakuši jautāja.

"Nē, jā, nezinu. Kad kucēns palika dusmīgs, viņa bezgalīgi zilajās acīs uzradās mākoņi, kas pēc tam jau gāza un tad jau zibeņi."

"Neticami, un ko vēl kucēns ir izdarījis?" viņš negribēja teikt kucēns, bet beigu beigās padevās.

"Viņš ir vainīgs pie pašreizējā laika," ieskatījos kucēnam acīs.

"Bet tur tikai pilina un snidzina," Volšteins pateica. Es gan nesaprati šī teikuma mērķi.

"Paskaties viņam acīs. Tur tagad mazliet snieg un pil," teicu. Volšteins uzmanīgi paņēma kucēnu un ieskatījās acīs. Es redzēju, ka ārā sāk stiprāk līt.

"Pasaki, ka viņš ir jauks un iedod šo," es padevu viņam suņa kārumiņu, ko es turēju kabatiņā.

Volšteins izdarīja kā likts. Mākonis atmaiga un izdvesa tādu skaņu starp smilkstu un rējienu. Volšteins skatījās kucēna acīs,bet es skatījos ārā. Debesis bija kļuvušas gaišas. Debesīs nebija ne miņas no kādiem mākoņiem. Tikai reti spalvu mākoņi.

"Tas ir pārsteidzoši," Volšteins nemaz neskatījās ārā. Es pabikstīju viņu un parādīju ārā pa logu. Viņš pasmaidīja.

"Ceru, ka Kamilla ar Netenjelu neiebildīs pret rādījum.. tas ir suni," es papurināja galvu. Netenjels nebija sūdzējies par suni, tādēļ droši varēju to rādīt un atstāt.

Un tikai tagad es sapratu, ka man mājā būs vēl kāds izņemot mani un Mākoni, kurš nebija ilgi šajā namā.

Volšteins pateica, ka Kamilla paziņoja, ka viņi jau ir šeit, tāpēc drīz jau viņi būs. Volšteins aizgāja, un es paliku gaidīt ciemiņus. Ja pareizi atcerējos, tad viņi šeit būs divas nedēļas.

Un beidzot es varēšu iepazīties ar savu domu biedru.