Nāvējošā ēna

80.

Es pamodos vienā no palātām. Viss bija balts un tik spožs. Ja viņi zin, ka pamostoties acīs spīd gaisma, kāpēc vajag tik neciešamu baltu krāsu visur likt?

Nu labi, ārstiem vajag spožu gaismu, lai redzētu pacientus un to ko viņi dara.

Es pagriezu galvu un pamanīju krēslā sēžam Džeikobu. Vai viņš te visu laiku bija?

Es viņu atstāju vienu! Es viņu atstāju pie tiem kuri nicina viņu. Esmu slikts draugs.

Džeikobs skatījās dziļi sienā, it kā par kaut ko domādams. Viņa seja neizrādīja nekādas emocijas, un man pat šķita, ka viņš būs atgriezies vecajos ieradumos, atkal Ēna arī iekšā sevī.

"Džeikob?" es pajautāju. Mana balss nebija nedz čerkstoša, nedz normāli skanoša. Tas man liedz aizdomāties, cik ilgi tad es gulēju?

"Emij? Tev viss labi? Vai nekas nekaiš?" uz zēna pieres parādījās viena rieva. Viņa uztraukums pat iepriecināja mani, tad jau būšu izdarījusi, ko pareizi, ja kādam pietrūku.

"Man viss ir labi," es pateicu, bet tikai pēc šiem vārdiem es sapratu, ka kaut kas man tomēr pietrūkst. Es jūtos pilna, bet arī tukša. It kā kaut kas nebūtu. Kaut kas traucētu man domāt līdz galam. Tā kā bedrē bez gala.

Un pietam es gribēju dzert. Es uzbūru sev ūdeni un padzēros. Man nebija īsti spēkos tagad padomāt vai garšu klāt vajag vai nē.

"Tev nevajag melot man, Emij. Tu tomēr esi mans mentors, ja es varu tā teikt," Džeikobs izspieda mazu smaidu un ar tukšām acīm uzlūkoja mani.

Ēnu acīs tomēr bija kas fascinējošs. Tās izskatījās tukšas un nedzīvas, melnas, tumšas ar dažiem sārtiem pleķīšiem, tomēr likās, ka kaut kas slēpjas aiz tām. Kaut kas intriģējošs pat.

Un kāpēc es iepriekš to nepamanīju.

"Man tiešām ir labi. Es pat jūtos enerģiskāka. Bet... Kas notika? Es īsti nevaru saprast, ko es pēdējo atceros," tā bija taisnība. Pēdējos ko atceros ir Ilvars, bet es pat nezinu, cik mēs runājām vai par ko runājām. Man šķiet, ka atceros tikai to, ka viņš pamodās. Vai viņš kaut ko teica? Vai viņā man piedeva?

"Tu... Ehm. Tas ir pat interesanti, es tur nebiju, tāpēc īsti nezinu, bet no tā ko dzirdēju, tagad tu esi vienīgā paciente visā slimnīcas spārnā," Džeikobs nomurmināja.

"Tu ko ar to domā?" es aizdomīgi pajautāju.

"Labāk lai atnāk kāds kurš tur bija," Viņš uzsmaidīja un izgāja ārā.

Bet es negribēju palikt viena, te bija pārāk daudz telpas domāt. Un jo vairāk es domāju, jo vairāk man šķiet, ka es visus pievīlu. Pat ja es smagi trenējos, pat ja es pamodināja Ilvaru, pat ja es esmu labā, faktiski, es jūtos kā sliktā.

Bet labi, ka palāta ātri atvērās un pa durvīm iestreipuļoja Ilvars. Un aiz viņa es pamanīju Aleksandru. Mani abi tēvi ir šeit, un tas man lika pasmaidīt, bet vai viņi varēs saprasties? Viņi nav nemaz tik līdzīgi.

"Meitiņ," Aleksandrs nopūtās un bija ātri pie manas puses. Ilvars savādi paskatījās uz Aleksandru, bet nelika tam mainīt uztraukumu par mani.

"Sveiki," es atteicu smaidot no auss līdz ausij.

Abi vīrieši pasmīkņāja un ieurba savas acis manās. Es jūtos mazliet neērti.

"Tu nezini, kas notika?" Ilvars beidzot pajautāja. Pēc tik ilga laika man atkal bija iespēja parunāt ar viņu. Es tomēr biju pie vainas, kāpēc viņš gandrīz pusgadu bija miegā.

"Es kaut ko izdarīju, vai ne?" mana balss ik pa mirklim salūza. Es izdarīju daudz slikta. Bet varbūt man ir iespēja visu izlabot.

"Atskaitot to, ka tu mani pamodināja, tu pēcāk sāki spīdēt, un es domāju to. Tavas acis izgaismojās sārtas, āda sāka mirdzēt un tavi mati kļuva uz mirkli daudz spožāki. Man pat bija jāaizver acis, no tā spožuma, ko tu izraisīji," Ilvars paskaidroja pieejot man tuvāk, "Un tad tu pēkšņi beidzi spīdēt, viss atkal bija tumšs un tu gulēji bez samaņas. Es panikā izskrēju ārā saucot ārstus, bet ieraudzīju tikai dažus apjukuši skatienus."

"Bet Ilvars nezināja, ka notiek ārpusē. Mēs redzējām, ka tur sāk spīdēt gaisma, bet tā nelikās tik spoža, bet kad tā izdzisa, apkārt no palātām sāka līst ārā cilvēki. Daži raudāja, daži smaidīja un citi vienkārši apjukuši līda apkārt."

Es mazliet nesapratu, ko viņi saka. Vai tas nozīmē, ka visi bija izveseļojušies?

"Kas tad notika?" es pēkšņi pajautāju, kad abi neteica neko.

"Es pieņemu, ka tu izārstēji visus," Aleksandrs noraustīja plecus.

Es apskatījos uz Ilvaru, kurš bija veselīgāks, nekā kad es viņu redzēju tikko pamostamies. Viņš pasmaidīja vienu no saviem dāsnajiem smaidiem.

Man interesēja, kā tas ir viņam, uzzināt, ka Ēnas dažreiz staigā pa magu zemi. Kā viņa paša audžumeita, ir Ēnas meita. Vai viņš vispār zin, kas es esmu? Vai viņš zin, kas notika?

"Ilvar, vai kāds pateica tev kas notika pa šo laiku?" es ieskatījos viņa sirsnīgajās acīs. Es sen nebiju redzējusi tik sirsnīgu skatienu vērstu pret mani.

Pat ja es zinu, ka tēvs mani mīl, bet viņa Ēnu acis ir tukšas. Tajās nevar saskatīt cilvēku emocijas, vismaz tas nav viegli.

"Nu, man paspēja pateikt tikai dažus vispārējus faktus," viņš atteica.

"Vai tu iepazinies ar Aleksandru Nameju? Viņš ir mans tētis," es parādīju ar roku uz Aleksandra pusi.

"Nē, man nepaspēja to pateikt," viņš sakoda zobus, "Un vai māti tu arī satiki?"

Man uzreiz pazuda smaids, kāpēc Ilvars dusmojas? Es jūtu Aleksandru saspringstam man blakus.

"Nē, es nesatiku, viņa nomira, kad es biju zīdainis," es atrunāju, mana galva nokārās lejā. Es mazliet padomāju un paskatījos uz Aleksandru.

"Vai tu pagaidīsi ārā, es gribētu pastāstīt visu kas notika Ilvaram," es pasmaidīju pret Ēnu, un viņš pa mājā pasmaidīt man arī.

Kad viņš izgāja es uzreiz apskatījos uz Ilvaru.

"Ilvar, tu vienmēr būsi mans pirmais īstais tētis, tu to zini, vai ne?" es klusi pajautāju vīrietim. Viņš apsēdās man blakus uz gultas.

"Es zinu, bet viņš tevi pameta, tu tiki pamesta. Un viņš ir Ēna! Kā tu zini, ka viņš tevi neievainos? Kā es varu zināt, ka tev nekas nebūs kaiš?" viņš bija sagrauts.

"Tēt, ja viņš ir Ēna, tad es arī esmu, un viņš mani mīl. Aleksandrs negribēja mani pamest, bet apstākļi spieda, jo citi negribēja, lai manai mammai un Aleksandram būtu bērni. Beigu beigās ļaunie uzbruka un mana māte gāja bojā, kamēr Aleksandrs mani apslēpa. Un pat kamēr es biju prom, viņš mani novēroja."

"Bet Aleksandrs Namejs ir Ēnu boss, ne? Viņš pārvalda pār lielu daļu Ēnu un aukstasinīgi spēja uzveikt armijas," es redzēju kā Ilvars aizmirstas atmiņās.

"Bet viņš nav sliktais."

"Bet tu neesi pilnībā Ēna, tu esi maga un Ēnas meita, tu esi neiespējamais?"

"Mana māte mīlēja manu tēvu, viņi bija tiešām kā dvēseles radinieki."

"Kas ir tava māte?" tas ir labs jautājums.

"Manā māte bija Virskaraliene Patrīsija," es rāmi atteicu, bet iekšēji es jutos satraukta, ka varēju pateikt šos vārdus. Kuram dzīvē ir iespēja pateikt ko tādu?

Ilvars tukši blenza uz mani.

"Lūdzu, pastāsti visu, kas notika. Es laikam nespēju izsekot visām ko tu stāsti," Viņš smaidot atteica un pagriezās, lai vieglāk būtu klausīties manī.

Un es arī sāku manu stāstu. Bet Ilvars nepaspēja visu izdzirdēt līdz galam, jo sākās tas, no kā mēs visi baidījāmies.

+++++++++++++++++++++++++++++++

Man reāli ir žēl, ka jums bija tik ilgi jāgaida. Man bija strupceļš, es nezināju, kā turpināt, bet nesen izlēmu, ka es nevaru uzmest jūs, manus iecietīgos lasītājus.

Kā jūs domājat, kas notiks tālāk? Kas atnāca?

Vai tiešām Emija ir tik ļauna, kā viņa domā?

Daudz atvainošanās.

Uz drīzu tikšanos!