Nāvējošā ēna

17.

Dodoties pie tēva es īpaši neko neievēroju. Es gan saskumu, kad debesīs bija tumši mākoņi un retas lietus piles un arī mazs sniedziņš. Vienu brīdi gan nogranda pērkons, bet tas bija tikai vienu reizi.

Kad iegāju lazaretē es apjuku. Es nezināju, kurā palātā ir tēvs. Es centos kādu atrast, bet te bija maz cilvēku. Beidzot ieraudzīju kādu patīkama paskata sievieti ar baltu halātu un cepurīti. Zem halāta varēja redzēt tik labi pazīstamo melno apģērbu. Lai neizceltos man tāds arī būs jāiegādājas.

"Atvainojiet?" es piegāju un sapratu, ka bija jārunā franciski.

"Jā?" sieviete pacēla skatienu no bloknotam, ko viņa turēja rokās. Es pamanīju, ka viņas acis ir brūnas.

"Vai jūs nezināt, kurā palātā ir Ilvars Vilkastis?" es pajautāju.

"Kāpēc jums?" es nedaudz noskaitos, jo gribēju ātrāk tikt pie tēva.

"Viņš ir mans tēvs," sieviete šokā un neticībā skatījās uz mani. "Viņš mani adoptēja pirms diviem gadiem."

"Skaidrs," sieviete joprojām nepārliecināta, toties atbildēja,"Vilkastes kungs atrodas labajā pusē septiņpadsmitajā palātā." viņa man pateica. Es gan nezināju, kā lai atpazīst septiņpadsmito palātu, bet es gāju visām palātām garām labajai pusei. Drīz jau es samainīju cipariņu, kurus iepriekš neredzēju, un sapratu, ka man jāiet atpakaļ.

Tā nu es gāju atpakaļ un skaitīju līdzi līdz nonācu līdz septiņpadsmit. Ievilkusi elpu es atvēru mazliet aizskarus un ieraudzīju, ka tur guļ mans tētis un kāds svešs vīrietis sēž uz krēsla.

"Atvainojiet" klusām noteicu.

Viņa galva strauji pagriezās un nolūkoja mani no galvas līdz kājām. Es sajutos neērti.

"Kas tu esi?" es jutu taustēkļus man galvā,bet šoreiz tie bija spēcīgāki un nelīkumoja, tie bija noteikti.

"Esmu Emija Vilkaste," sacīju. Citreiz man juka uzvārdi, jo līdz Karlsoniem man pat nebija uzvārda.

"Vilkaste?" Sajūta griezās galvā un man bija grūti koncentrēties.

"Jā, es atnācu pie tēva," noskumu paraugoties uz tēvu. Es pēc viņa skumu, un pati biju vainīga pie visa. Galva tikai griezās no telepāta.

"Kas tu esi?"

"Es nesapratu jautājumu. Es jau teicu, ka esmu Emija Vilkaste," noteicu. Es nesapratu, ko viņš grib no manis.

"Tu vēl nezini par iedzimtību?" kas tas tāds bija?

"Es tikai no rītdienas sākšu iet skolā," cerot, ka mana atbilde patiks vīrietim, es piegāju tuvāk Ilvaram. Viņš netraucēti gulēja.

"Vai tev jau asinis pārbaudīja?" es pamāju.

"Un ko tev tajās atklāja? Vai tu esi no spēcīgajiem, vai vārgajiem. Vai no augstībām vai viduvējiem?" es gan nesapratu, ko tas nozīmē, toties es zināju, kas man bija asinīs.

"Manas asinis neatklāja daudz. Tajās nebija maga pēdas," teicu. Un noklusēju par nezināmo vielu. Viņam tas nebija jāzina.

"Tev nav maga iedzimtības, bet tev ir spējas?"

"Jā. Un es jūtu, ka jūs cenšaties man rakāties pa galvu, tāpēc es jums lūdzu beigt, jo man stipri sāp, kad kāds lien man galvā. Tas ir pretīgi!" pārliecināti noteicu, strāva tūlīt pat beidzās.

"Paldies," pateicu. Viņš savādi uz mani lūkojās, bet tad jau atkal pievērsa savu uzmanību Ilvaram. Es pietupos otrā gultas pusē un skatījos uz aizmigušo tēti, es zināju, ka esmu vainīga, un tas man nospieda sirdi kā nekas cits.

"Vai kaut kas zināms par viņa stāvokli?" es jautāju, pārtraucot klusumu.

"Es netieku aiz barjeras. Esmu ticis daudziem šķēršļiem pāri, bet šis ir kaut kāds unikums! Līdzīgs tavam prātam." beigās viņš noteica.

"Atvaino tēti! Es tiešām negribēju. Tu jau zini, ka es vēl nezināju par tādām spējām un enerģijām."

Emij?

Es pagriezu galvu. Kas tas tikko bija?

"Tēti?"

Emij, saulīt, tu nevari iedomāties cik priecīgs es esmu dzirdot tevi!

"Tēti!" ar prieka asarām saucu. Vīrietis tikai blenza uz mani.

"Tēt, pasaki vēl kaut ko!" es lūdzos, bet turpmāk es atbildi vairs nedzirdēju. Es jūtu, ka tētis saspringst, bet viņš vairs nerunāja man prātā.

"Vai tu viņu dzirdēji?" svešais vīrietis klusām čukstēja.

Es pamāju.

"No šiem brīžiem tu esi spēcīgākais telepāts," viņš uzlika roku uz mana pleca. Es gan nezināju, ko tas nozīmē, bet nu man tagad ir tituls, un skumja sirds.

"Vai viņš kādreiz pamodīsies?" es jautāju.

"Tas būs atkarīgs no viņa un tevis," pirms tevis viņš ieturēja mazu pauzīti. Es sašļuku. Vismaz tagad man vairs nenāca bezsamaņa, kad es kaut ko darīju. Es izgāju no palātas ar vienu vienīgu asaru acī.