Nāvējošā ēna

62.

Emijas skatpunkts

Es atrados kādā dīvainā istabā. Un es neteiktu, ka viņa izskatās dīvaina, jo man bija aizsietas acis, bet gan sajūta, kura pārņēma, kad mani aizteleportēja uz šejieni.

Protams, es cīniņā ar padsmit Ēnām zaudēju. Ēnas ir pārbāztas ar enerģiju. Tā plūst vai no katrām malām un...būtības.

Kāpēc tu neklausi mani?

Kā lai es klausu? Balstiņa ir tikai kaut kas manā prātā, kas liek domāt ka esmu drīzāk jukusi.

Es neesmu tikai balstiņa.

Kas tad?

Tu. Otrā tu.

Ko tas pat nozīmē? Runātājs vienmēr teica, ka ir daļa no manis.

Tas ir kaut kas manī.

S...

"Celies!" atskanēja rupja balss ar stipru dienvidniecisku akcentu.

Es nemaz negulēju.

Bet es pacēlu galvu, kaut vai neko neredzēju aiz apsēja.

"Kas jums palīdz?"

"Es nezinu par ko tu runā," es monotoni atbildēju. Dzīvojot ik dienas ar Ēnām es sapratu, ka viņiem nepatīk kad daudz runā. Viņi nav pieraduši.

"Divi sīkaļas netiktu galā ar Ēnu, saki taisnību!" es sajutu, ka kaut kas auksts pieskaras manam vaigam.

"Nala," es nočukstēju.

"Kas ir Nala?"

Es pacēlu galvu, kur vajadzētu atrasties Ēnas galvai. Aukstais priekšmets nedaudz stingrāk iespiedās manā ādā. Man liekas, ka tas varētu būt kaut kāds nazis vai duncis.

"Mans zvērs," es atteicu jūtot dunci slidināmies pa manu vaigu katrai zilbei atskanot.

"Es jau piemirsu, ka magiem ir tie dvēseles mājdzīvnieki," no cita istabas stūra atskanēja balss. Tā bija izsmejoša, tomēr normāla priekš Ēnas.

Un Ēnām nevarēja būt dvēseles dzīvnieku, tie negribēja satikt ar tik ļaunām būtnēm.

"Vismaz es neesmu tik ļauna," ja esmu pa pusei Ēna, tad vismaz neesmu kaut kāds ļaunuma iemiesojums. Pat ja es nespētu teikt, ka mans tēvs ir ļauns, tā ir tikai ģenētika un mutācija, tomēr... ļauna.

"Man toties ir spēks, kuru tev nekad neaptvert," kāds atkal nošņācās.

Ooo, tu nemaz nezini.

"Un kas liek tā domāt?" es sajutu, ka viņi ir apjukuši.

Es varēju tikt ārā no krēsla, bet ko tālāk es darītu? Bēgt? Es ieskrietu vairāk Ēnās. Uzbrukt? Diez vai man izdosies.

Nē! Tev izdosies.

Es neklausīju, bet es gribēju vismaz redzēt ar ko es runāju.