Nāvējošā ēna

5.

Ilvara skatpunkts

Melinda bija piedāvājusi pasaukt Toniju, bet es nevēlējos, bet meitiņa izvēlējās izmantot šo iespēju. Viņa vēl neko nesaprata, šī pasaule bija pārāk sveša viņai. Toties drosmes viņai netrūka. Gan jau būs labi.

Tonijs jau darīja savu, kad viņa jau iedziļinājās miegā. Gribēju jau iet un parunāt ar Melindu un Toniju, kad Emija piecēlās un sāka dejot. Es nesapratu, kas notiek. Viņai bija jāatslēdzas. Tonijam pārāk labi gāja ar viņa enerģijas savaldīšanu.

Pēkšņi viņa pieskrēja un apķēra mani, es redzēju kā viņa ar aizvērtām acīm smaidīja. Varbūt nemaz tik slikti nav.

Es sabruku, kad viņa noņēma rokas. Es vairs nespēju neko darīt. Vai viņa izmantoja savu enerģiju? Es spēju domāt, bet piecelties nespēju. Man bija aizvērtas acis, un es nedzirdēju neko. Varbūt Tonijs mani iemidzināja un nozaga manu meitiņu. Es tiešām nesapratu, kas notiek, man pirmo reizi dzīvē bija bail.

Emijas skatpunkts

Es tiešām uztraucos par tēvu. Es raudāju, es to jutu. Es nevarēju apstādināt asaras. Tēvs vienkārši nekustīgs gulēja uz zemes.

Svešais vīrietis piesteidzās klāt un kaut kā iestiepa Ilvaru manā gultā. Ilvars bija garš un muskuļots, tāpēc vīrietim bija grūti viņu iestiept gultā.

"Vai ar viņu viss būs kārtībā?" es jautāju cauri šņukstiem.

"Es jūtu, ka viņš tikai guļ," vīrietis atteica.

"Kā tu zini? Vai tu esi ārsts?" es dzēlīgi jautāju.

"Es neesmu ārsts, bet mana enerģija ir koncentrēta uz miegu. Es esmu to nospīlējis tik kārtīgi, ka es nezinu, ko citu vēl var iemācīties." viņš ievilka pauzīti" Ilvars spēj spridzināt, es vienmēr skaudu, jo man tā šķita superīga."

"Tu viņu iemidzināji?" pārsteigta jautāju.

"Nē, man šķiet tā biji tu," vīrietis paskatījās man acīs. Es blenzu atpakaļ, bet man asaras tikai lija un lija.

"Es tā nebiju!" kliedzu, es tiešām nesapratu, kas notiek.

"Es pazīstu tikai vienu, kurš spēj iemidzināt, un tas esmu es, tāpēc tai vajadzētu būt tev."

"Es tev neticu," iebļāvos, "pamodini viņu!" es strauji apmīļoju tēvu, kurš joprojām nekustējās.

"Es jau cenšos, bet viņš ir dziļi iemidzis," tikai tad es pamanīju, ka viņš tur Ilvara roku.

"Tēti, pamodies, lūdzu lūdzu, tu man tā arī nepaskaidroji, kur es esmu, un kas ir šie trakie," es lūdzos tētim.

"Khmm... Es neesmu trakā, es tev faktiski esmu radiniece. Tavs tēvs pamodīsies, Tonijs par visu parūpēsies," Melinda piegāja klāt un apķēra manus plecus. Tonijs noguris paskatījās uz Melindu.

"Tu esi noguris," es konstatēju. Es apķēru tēvu vēlreiz un netīšām pieskāros Tonijam.

"Ko tu...?" un viņš arī nogāzās. Es jutos izsmelta. Es nespēju vairs neko padarīt.

"Tonij?" es dzirdēju kā Melinda piecēlās un pieskrēja pie guļošā vīrieša. Vīrietis neko nedarīja.

"Vai viņš tāpat kā tēvs iemiga?" es caur pietūkušajām acīm jautāju Melindai.

"Es nezinu," Melinda nomurmināja, bet es sapratu, ko viņa teica, "Emij, vai tu pagaidīsi un pavērosi viņus?"

"Jā," es apsēdos uz grīdas blakus Tonijam, un saķēru galvu.

"Es drīz būšu atpakaļ ar palīdzību" es neko neteicu. Es vienkārši klausījos vai abi vīrieši maz elpo.

Melinda izskrēja kā aizdedzināta. Telpā bija dzirdama tikai mana šņukstēšana. Kur tēvs bija mani atvedis. Kas šis ir?

Vairs jau atkal nespēju padomāt, kad pa istabu ieskrēja Melinda ar trijiem nepazīstamiem cilvēkiem. Visiem bija melni sporta apģērbi.

Viens vīrietis, kuram bija gari, tiešām gari, melni mati pieskrēja pie mana tēva. Otrs vīrietis, kuram bija skaisti ieveidoti, tumši blondi mati pieskrēja pie Tonija. Bet  sieviete ar ieveidotu copi un tetovējumu uz rokas vēl sarunājoties ar Melindu piegāja pie manis.

"Vai tu esi Emija? Emija Vilkaste?" jautāja sieviete. Es ieskatījos viņai sejā. Viņai bija rēta virs labās uzacs un tukšs skatiens brūnajās acīs.

"Jā-ā," es ievaidējos.

"Kas te notika?" viņa man jautāja.

"E.. Es ne-nezinu," teicu. Vīrietis ar garajiem matiem piegāja pie sievietes un kaut ko iečukstēja ausī. Viņas sejas izteiksme tāpat bija vēsa.

"Vai tu esi vainīga Ilvara Vilkastes un Tonija Orlova ievilkšanu komā?" Ko?!

"Viņi.. i ir k-" asaras izplūda un es vairs nespēju parunāt.

"Viss saka uz to, ka viņi ir komā, mēs viņus pārcelsim uz palātām un novērosim," sieviete laikam atmaiga, bet es nespēju pateikt, jo viņa bija ļoti ledaina.

Es noslaucīju asaras un piecēlos stāvus, lai apskatītu, kas notiek istabā.

"Vai ar viņiem viss būs labi?" es jautāju.

"Vēl pāragri spriest, bet es domāju, ka var cerēt uz labāko, laikam," to "laikam" es nemaz negribēju dzirdēt. Es gandrīz atsāku raudāt, bet tēva dēļ neuzdrīkstējos. Man bija jāsaņemas un jāuzzina, kas te notiek ar tēvu vai bez.

"Emij, es domāju, ka viss būs labi," Melinda pietuvojās man un apmīļoja. Es sajutu ko dīvainu, kas lika man saspringt, un tad jau Melinda arī nokrita. Es nevarēju, es atkal raudāju.

"Meitene ir vainīga!" stingri pateica blondais vīrietis. Kāpēc es biju vainīga? Varbūt kāds no viņiem pašiem bija vainīgs. Sieviete pieskrēja pie manis un gribēju ko teikt, kad viņa arī nokrita. Es sabijos un vairs nespēju paraudāt.

"Kas notiek?" es klusi nočukstēju, bet vīrieši pa to laiku saskatījās un reizē pieleca pie manis saņemot manas rokas. Es jutu, ka kaut kas notiek, un tad jau vīrieši nogāzās zemē.

Es skaļi iekliedzos.

Es atkal jutu dīvaino sajūtu, bet es biju izsmelta, un tad jau es arī gulēju uz grīdas.