Nāvējošā ēna

20.

Es saspringti skatījos uz Sebastianu. Ko pie velna viņš šeit dara? Un kā viņš tika iekšā? A, nu jā, es neslēdzu ciet durvis, bet nu kāpēc viņš atnāca mani uzmodināt. Es turpināju blenzt uz viņu paslēpusies zem segas. Te bija tik ērti.

"Tev drīz jāiet uz skolu." viņš vienkārši pateica.

"Un kāpēc tu esi šeit?"

"Jo Volšteinam bija steidzami jādodas uz Ameriku. Tur atradās magi trīņi," cik interesanti. Un mani tas neinteresēja.

"Bet kāpēc mani nevarēja modināt modinātājs?"

"Jo es gribēju atnākt tevi uzmodināt," ko. Ko viņš tikko pateica. Kāds sakars. Es jau atkal biju sarkana. Viņš lūkojās uz mani.

Sapratu, ka viņš netaisās doties prom līdz es ko pateikšu. Tāpēc es pateicos liktenim, ka biju salikusi jau drēbes. Es zibens ātrumā paķēru tās un metos uz vannas istabu. Aiz durvīm dzirdēju kā Sebastians nopūšas. Viņš uzvedās tik dīvaini.

Izlēmu šodien neiet dušā un, nomazgājusi seju, apģērbos un uzliku mazu kārtu ar kosmētiku. Es nebiju kosmētikas fane.

Izgāju no vannas istabas un atkal sastapos ar Sebastiana skatienu. Tikai tagad es pamanīju, ka viņš nav saģērbies melnajā sporta apģērbā. Viņam mugurā bija parastas, tumšas džinsas un pieguļošs, tumši pelēkbrūns t-krekls. Viņa melnajos matos spēlējās saules stari. Un viņa satriecošās zaļās acis bija pievērstas manējām. Es pasmaidīju, un viņš šķita...izbrīnīts?saspringts?priecīgs? Ei nu sazin ar to akmeni.

"Vai man ko vajadzēs līdzi uz skolu?" jautāju. Es sadzirdēju kā aiz durvīm knosās Netenjels, jo es zināju, ka Kamilla aizgāja jau pirms pieciem.

"Es ceru tev ir pildspalva, parastais zīmulis un viens citas krāsas zīmulis."

"Ir," parakājos pa čemodānu, kuru es joprojām nebiju izpakojusi.

"Es tev sagādāju vienu burtnīcu. Tajā tu saraksti visu ko tev vajadzēs un uzdotos uzdevumus." tad viņš man pasniedza skaistu, garu rūtiņu burtnīcu. Es viņu lēnām paņēmu un ieliku manā plecu somā kopā ar rakstāmajiem.

Izgāju no istabas pirms Sebastians paspēja kaut ko vēl pateikt vai izdarīt. Netenjels jau bija lejā. Nogāju, pareizāk, noskrēju lejā pa kāpnēm un aizskrēju pie Netenjela.

"Netij!" saucu, un viņš pagriezies atvēra rokas. Es ielidoju viņa apskāvienā. Viņš jau pa vienu vakaru bija kļuvis par tuvu draugu. Kad es atrāvos no Netenjela sadzirdēju kā aizmugurē atnāk Sebastians. Atšķirībā no manis, viņš normāli nokāpa pa kāpnēm.

"Es pat nepamanīju, ka kāds pie mums ienāca," Netenjels iesmējās un veltīja domīgu skatienu Sebastianam.

"Vispār bija jāatnāk Volšteinam, bet atnāca viņš, jo Volšteinam bija jālido uz Ameriku pie trīnīšiem, laikam," paskaidroju.

"Vispār, iepazīstieties! Sebastian, šis ir Netenjels, Netij, šis ir Sebastians." plati pasmaidīju. Šajā visā pilsētā pazinu tikai viņus. Es nezināju, kas būs skolotāji un klasesbiedri.

Tā nu Sebastians vairs neteica ne vārda. Un es ar klusēju. Toties Netenjelam negribējās apklust un viņš tik stāstīja viskaut ko. Tad jau viņš saprata, ka neviens neklausās un klusītēm sāka ķircināt mani, līdz es sāku kļūt nikna, toties es smējos.

Pienāca laiks, kad Sebastians mums rādīja ceļu uz skolu. Ceļa laikā Netenjels centās kaitināt Sebastianu, bet viņam tas neizdevās. Netenjelam jāsaprot, ka viņš ir akmens.

Mūsu trijotne nokļuva pie lielākas mājas. Viņa nebija tik liela kā tā ēka, kurā es aizdedzināju dīvānu, netīšām, bet nebija arī tik maza kā veikals. Sebastians jau zināja, kur jādodas, tāpēc es ar Netenjelu tikai paklausīgi sekojām. Drīz vien viņš parādīja, kur ir garderobe. Kad mēs sastājāmies jau nolikuši mēteļus un pārvilkuši apavus, tad Sebastians mūs aizveda līdz mācību pārzinei, kura sastādīja mūsu stundu sarakstu. Es aplūkoju to. Latvijā bija savādāka kārtībā.