Nāvējošā ēna

49.

Izskatās, ka Sebastiana skatpunkts nevienam tik ļoti nepatika kā Emijas...

Bet vienalga, man ir kaut kas ieplānots. Muahahahaha... Khmm... Atvainojiet.
Varbūt šajā daļā, varbūt nākamajā. Laikam, jau 50, jo tas būtu apaļš skaitlis. Nevaru iedomāties, ka man nākamā jau ir 50 daļa. Jeej.
Bet nu gaidiet, varbūt arī ielieku šajā daļā pavērsienu. Un varbūt šodien izlieku 50.

Tad nu, izbaudiet manu šedevru! Mua!

Emijas skatpunkts

Es joprojām sēdēju uz gultas. Te bija pārsteidzoši ērti.

Pie manis, man šķiet, ik pēc stundas nāk sieviete, lai apskatītu, vai es neko sliktu nedaru. Viņa joprojām man kādu atgādināja, taču es nekādi nevarēju saprast.

Viņa vairs nerunāja ar mani, tikai uzradās, apskatījās un, puff, prom. Es joprojām nespēju aptvert, ka var teleportēties. Varbūt ja es gribētu arī es varētu?

Apgūlos gultā. Vajadzētu būt jau vēlam, tad jau varu iet gulēt? Drīz jau sieviete uzradīsies, man  viņai būtu jāpajautā kādi jautājumi. Es nezinu, kur atrodos, es nezinu viņu vārdus, es nezinu neko. Ja nu vienīgi, ka šī istaba ir skaista, un ēdiens ir dārgs.

Kāpēc viņi vispār mani tur? Ko es izdarīju? Es taču neizlecu ļoti, nu varbūt bišku, bet neviens jau to nezināja. Man vēl rīt ir jāizņem kucēns, viņš noteikti pēc manis skumst, un es arī.

Kā iet maniem draugiem? Vai Netenjels spēj sasmīdināt Sebastianu? Es zinu tikai vienu cilvēku, kurš spēja uzburt smaidu uz viņa sejas, vai ko līdzīgu smiekliem, un tā biju es. Tagad arī es viņam vairs neesmu. Kas es par draugu. Un Netenjels arī ir viens. Sebastians ar viņu nekontaktēties, diez vai.

Mani radi, viņi gribēja manā dzimšanas dienā uztaisīt pasākumu par godu man. Vai es būšu atpakaļ uz to?

Es sajutu vēsumu, man vajadzēja sasildīties. Ielīdu zem segas un ietinos kā cīsiņš mīklā.

Vai karalis ar karalieni bēdājas, ilgojas? Es tā kā esmu viņu māsas meita. Taču viņi ir augstas personas, viņiem ir jāpārcieš daudz kas.

Tētis, tas ir, Ilvars. Viņš jau guļ kādas divas vai trīs nedēļas, es neskaitīju, tikai ilgojos. Man pietrūkst viņa necilie joki, kā viņš pats par tiem smējās, un visi uzjautrinājās no viņa smiekliem. Es ilgojos pēc viņa balss, es jau sen neesmu ar viņu runājusi.

Vai es tagad viņu varētu pamodināt? Ja jau es spēju iemidzināt, kāpēc es nespēju pamodināt? Kāpēc man tas nesanāk?

Es jutu, kā sieviete parādījās telpā, bet es jau sāku iemigt, un pirms sieviete pazuda, es jau gulēju ciešā miega.

Taču ilgi šis miegs neturpinājās un man parādījās sapnis.

Es sēdēju uz kāda akmens. Man apkārt bija piķa melnums. Kaut kur skanēja tāda kā čaloņa, kā ūdens.

Drīz vien es sajutu skatienu, kas vērsts uz mani. Kaut kas skatījās uz mani.

Es ātri piecēlos un sāku skatīties apkārt, taču te bija tikai tumsa, nedabīga tumsa.

Es paspēru vienu solīti. Bija savādi likt soļus uz nekā.

Paspēru vēl dažus un tuvumā ieraudzīju kaut ko zilu, kas mazliet pat mirdzēja.

Pavisam tuvu, es sapratu, ka tas ir ūdens, un čaloņa nāk no ūdenskrituma.

Ūdenskritums...

Man jau kaut kas līdzīgs bija sapnī, tikai tas notika violetā mežā. Vai arī tur bija tikai violets apgaismojums.

Un tad manas pārdomas pārtrauca ūdens, kur sāka mirdzēt lillā gaisma no krātuves dzīlēm. Es atkāptos vienu solīti atpakaļ.

"Emij," kāds iesaucās man aiz muguras. Es sastingu, un lēnām, lēnām griezos apkārt.

Es sastapos ar sarkanām acīm. Tām pašām sarkanajām.

Viņas gribēja, lai es nāku pie viņām. Tās bija neparasti pazīstamas un... mājīgas!?

Es atkal pagriezos pret ūdeni. Viņš bija nezināms, es neko nezināju par to. Tas bija svešs.

Acis man noteikti var ko pateikt, tās mani pazīst, un visticamāk, es pazīstu tās.

Bet mani nepameta doma, ka tās ir sliktas, ka es nedrīkstu iet pie tām.

"Drīz tiksimies," viņas noteica, un pazuda.

Es turpināju blenzt tukšumā.

Un tad es pat nepamanīju, ka biju pamodusies, un tumsa bija tikai izslēgtā gaisma un aizvērtās acis.

Šoreiz sapnis mani nebiedēja. Es gan biju sasvīdusi no murga, taču es nebaidījos. Šīs acis man neko neizdarīs, viņas mani pazīst. Viņās nevar neko sliktu izdarīt.

Es pakratīju galvu, un ieskrēju vannas istabā. Tajā bija vēsāks nekā guļamistabā.

Es aizslēdzu durvis, tomēr, man šķiet, ja viņi gribētu, Ēnas spētu vienkārši teleportēties pie manis.

Cik viegli es domāju. Man bija vienalga, par Ēnām. Viņas man neko nedarīja, un ja viņi gribētu, viņi jau to būtu izdarījuši.

Es noģērbos un ielīdu dušā. Vēsais ūdens ietriecās manā ādā, un es automātiski atkāpos atpakaļ. Man nemaz nepatika aukstais ūdens. Kā vispār var stāvēt zem aukstā ūdens?

Es uzgriezu siltāku ūdeni, un pārmeklēju dušas želejas. Viņi bija nopirkuši riktīgi savādas želejas, viņas noteikti bija dārgas, ar zīmoliem.

Beidzot man acīs iekrita skaisti izrotāta pudelīte ar zemeņu un vaniļas smaržu. Blakus tai stāvēja arī vaniļas šampūns un kondicionieris.

Kad nomazgājos, visa telpa smaržoja pēc zemenēm, un attāli tika varēja just vaniļu.

Es ietinos vienā no mīkstajiem dvieļiem un izgāju no telpas. Es gan nedaudz satrūkos, kad ieraudzīju vienu no Ēnām uz manas gultas. Tā bija tā sieviete.

"Labrīt," es saucu. Tomēr es nezināju cik ir pulkstenis.

"Tev rīt būs jāsatiek boss," viņa pat nesasveicinājās ar mani. Es piegāju pie skapja un izvilku pirmās drēbes, kas pagadījās manai rokai. Es te jau biju apradusi.

"Vai es varētu, ko lūgt?" es aiz skapja paslēpusies pārģērbos. Sieviete joprojām sēdēja uz manas gultas.

"Ko tu gribi?" viņa vienkārši izspļāva. Ēnām pietrūja mazliet laipnības. Vismaz pret mani.

"Man ir suns," es iesāku, taču sieviete mani pārtrauca.

"Mēs tev nopirksim kucēnu," un viņa jau piecēlās.

"Nē, man ir pašai savs," es piegāju tuvāk.

"Visi suņi ir vienādi," viņa atteica.

"Es pati viņu izveidoju."

  Izskatās, ka tas ieinteresēja viņu. Sieviete kaut ko apdomāja un tad atbildēja.

"Es palūgšu kādam tevi aizvest uz tavu māju," viņa beidzot teica. Es biju priecīga, mans kucēns varēs atrasties pie manis.

"Emm... Tikai, mans kucēns atrodas tajā radību rezervātā pie  Vatersona," sieviete paskatījās uz mani, bet tad vienkārši pazuda.

Es varēšu dabūt manu kucēnu. Vismaz kucēns būs pie manis.