Nāvējošā ēna

19.

Es sēdēju un glaudīju iemigušo kucēnu. Viņš saldi gulēja manā klēpī. Drīz vien es sadzirdēju klauvēšanu. Sekundi apdomājusies iebļāvos, ka durvis ir vaļā.

Pa durvīm klusi iegāja, es gan neredzēju, jo starp dīvānu un durvīm bija siena.

Netij? Es aiz ieraduma pajautāju galvā.

Un kur gan tu paslēpies, Emīlij viņš man atbildēja galvā.

Jūs pakarat mēteļus un atstājat mantas gaitenī. Es tagad negribu modināt manu kucēnu.

Es dzirdēju, ka Netenjels stāsta mammai, ko darīt. Viņa balss bija zemāka nekā es biju domājusi, toties patīkama. Varēja dzirdēt, ka māte šaubās par dēla sacīto, bet paklausīja.

Man tur ir kaut kādas čībiņas nedaudz aiz pakaramā. Dāsni pateicu. Es dzirdēju kā viņi novelk apavus un ievelk kājas čībiņās. Drīz vien viņi iegāja viesistabā, kur es sakrustojusi kājas sēdēju. No viņu skatpunkta nevarēja redzēt Mākoni.

"Labdien!"es saucu. Tagad es varēju aplūkot Netenjelu.

Netenjels bija ļoti garš un muskuļots. Es biju pārliecināta, ka zem krekla viņam bija kārtīga presīte. Viņa mati bija zīdaini blondi un mazliet čirkojās. Sejas vaibsti bija stingri, bet ne asi. Koši zaļzilajās acīs spīdēja dzirkstele. Es droši varēju teikt, ka viņš bija izskatīgs.

Netenjela māte, Kamilla, nebija līdzīga dēlam. Viņas mati bija gaiši, bet ne blondi. Seja bija ovāla, un acis - pelēkas. Sieviete nepārprotami bija eleganta.

"Emīlij! Prieks tevi beidzot satikt! " Netenjels sauca.

"Es biju pārsteigta, kad man no dēla bija jāuzzin, ka te dzīvos arī kaut kāda meitene," es uzreiz sapratu, ka sieviete bija augstprātīga, līdzīgi kā tie trīs, kas atnāca, kad es iemidzināju tēvu un Toniju.

"Es jūs gribēju pabrīdināt, ka man ir suns, kucēns," es lēnām ierunājos, jo redzēju, kad viņi abi iet uz otru dīvānu. Es nedaudz uztraucos.

"Es ceru tas nav alerģisks," es pasmējos.

"Mākonim nav spalvas," viņi abi savādi saskatījās un apsēdās dīvānā. Neviens neskatījās uz manu klēpī. Šie magi nemaz neskatās apkārt.

"Tev ir pretīgs, bezspalvains suns?" Netenjels iesmējās.

"Mans suns nav īsti suns," nedroši teicu. Tā nu es sagribēju palikt ēnā.

"Ko tu gribu ar to pateikt?" sieviete bailīgi jautāja. Tomēr es sapratu, ka es viņai nepatiku. Es biju tikai vārga, nepazīstama meitene.

"Es ar spējām kaut kā izveidoju savu suni" nopūtos, es to pateicu.

"Tu izveidoji suni?" Netenjels jautri pasmaidīja. Acīs nepazuda dzirksts.

"Nu jā, Mākonis pašlaik guļ man klēpī, ja neesat pamanījuši," nedaudz par asu izklausījās, bet es pārliecinoši norādīju uz balto kamolu. Abi reizē nolaida skatienus un viņiem iepletās acis.

"Tas ir suns?" Netenjels paprasīja pieceļoties un ieveļoties man blakus. Kamilla nebija iepriecināta, un nez kāpēc es jutu, ka nedaudz nosarku.

"Mākonīt, vai tu modīsies? Atnāca mūsu jaunie kaimiņi," es pirmo reizi skaļi pateicu, ka man ir kaimiņi. Stulbi pasmaidīju.

No mana klēpja atskanēja rūciens un tad jau jautra smiklstēšana. Gan Kamilla, gan Netenjels satraukti skatījās uz kucēnu.

"Mazais! Vai tu gribētu parādīt visiem uz ko tu esi spējīgs? Tu taču arī esi mags, vai ne?" es jautri sarunājis ar mazo dvēselīti. Suņuks apstiprinoši ierējās. Netenjels bija pārsteigts, bet priecīgs. Viņš bija patīkams un ar viņu bija viegli komunicēt. Viņš nebija tāds kā Sebastians. Toties Kamilla skatījās uz mani, un ne ar to labāko skatienu.