Nāvējošā ēna

51.

Es atkal atrados savā istabā, tikai šoreiz es vismaz nebiju viena, man bija kucēns.

"Nu, mazais, ko mēs sadarījām kamēr Emijas nebija blakus?" es ieraku galvu kucēna skaustā.

Par atbildi atskanēja daži rējieni, kurus es nesapratu.

"Man žēl, ka pametu tevi."

Es iesēdos manā milzīgajā gultā. Tomēr gulta te bija laba. Es beidzot ieskatījos kucēna acīs, un ieraudzīju negaisu.

"Mākonīt, kas noticis?" viņa acīs parādījās zibšņi.

"Tev te nepatīk?" es jautāju.

Kucēns nosprauslojās, un ierējās, ko es pieņēmu kā jā.

"Mazais, mani nolaupīja, iedomājies, NOLAUPĪJA, un es neko nedaru. Un savādi, bet es arī nespēju neko izdarīt. Mākoni, lūdzu, sīkais, man vajag, lai tu esi jauks," kucēns saprotoši paskatījās uz mani, bet negaiss joprojām turpināja plosīties.

"Mīļum, vismaz mēs esam kopā," kucēns uzreiz strauji sakustējās un sāka laizīt manu seju. Es zināju, ka viņš saprot mani, un saprot visu, taču viņš nevarēja kontrolēt savas dusmas.

Pēc kādām piecpadsmit minūtēm ieradās sieviete, kura mani pieskata.

"Kur tavs suns? Jums jau vajadzēja pēc viņa aiziet," viņa vienkārši stāvēja uz vietas un blenza uz mani.

"Jā, mēs bijām pakaļ, tur notika savādas lietas," es teicu, taču sieviete mani pārtrauca.

"Man neinteresē, galvenais, ka bosa pavēle ir izpildīta," es apjuku, kāpēc šim bosam vajadzēja ko tādu pavēlēt.

Un mans suns pēkšņi izlēma sākt riet uz Ēnu. Viņam nepatika viņi, suns uzreiz saprata, ka tas ir ļaunums.

Sieviete uzmeta nicinošu, taču ieinteresētu skatienu uz suni. Kucēns izlēma, ka nav nekādu briesmu un turpināja skaļi riet.

Ēna pārbolīja acis, un pazuda. Kucēns tostarp apmierināti nopūtās un nošķaudījās. Tad ielēca manā klēpī un sakārtojās uz gulētiešanu.

"Es arī gribu gulēt, manu saldumiņ," A es nočukstēju, un pacēlu neapmierināto radībiņu no saviem ceļiem.

Iegūlos gultā un apsedzu gan mani, gan Mākoni. Suņukam izkārās mēle, kamēr viņš atrada ērto pozīciju.

Tā nu es iemigu ar kucēnu blakus.

Un, protams, kādam vajadzēja mani pamodināt.

"Celies, drīz boss varēs tevi pieņemt, tev vajag uzkopties," manus sapņus pārtrauca riebīga, sievietes balss. Kāpēc viņa nevarēja būt dzīvespriecīgāka? Bet par ko viņai priecāties, ja dzīves tāpat nebija.

"Jau eju," es atrūcu, bet turpināju gulēt tai pašā pozīcijā, kucēns sapratis, ka te ir kāds svešs cilvēks, pietam Ēna, sāka riet. Tā nu man nebija citas iespējas, kā celties un iet uz vannas istabu.

"Kurš izvedīs manu suni?" es jautāju.

"Šīs durvis," viņa parādīja uz sienu, kur maģiskā kārtā parādījās durvis, "aizvedīs uz mazu istabiņu, kur būs zāle, un dīķītis, kā arī barība un viss kaut kas, kas vajadzīgs sunim."

Tas, vispār, ir kruti. Minī āras istaba. Būs jāapskatā tā, pēc aizskriešanas uz tualeti.

Es gribēju jau iet dušā, kad sapratu, ka kucēns visticamāk arī grib uz tualeti. Lai cik viņam nepatiktu Ēnas, viņš nekad nenokārtotos istabā.

"Mākoni, apskatīsim jauno istabu," es noteicu un atvēru durvis uz jauno pasauli.

Suns paostīja gaisu, un, acīmredzami, viņam patika, ko viņš saoda, jo jau nākamajā brīdī bija ieracies zāles kušķī pie durvīm.

Es arī iespraucos iekšā un ieraudzīju skaistu pļavu, kura bija tikai dažus kvadrātmetrus liela.

Te bija mazs dīķītis, kas man vairāk atgādināja lielu peļķi. Bija arī viens mazs kociņš, kurš bija tikai nedaudz garāks par mani. Zāle bija neparasti zaļa un smaržīga. Un kreisajā stūrītī bija novietots ūdens trauks ar barības trauku.

Es iebēru kucēnam ēst, un atstāju spēlēties ar savu jauno dārza istabu.

Laikam, dārza istabā mani visvairāk interesēja tās sienas, jo tās izskatījās kā īstas, taču tur kustējās mākoņi. Es varēju apzvērēt, ka vienu brīdi pat kāda lidmašīna aizlidoja garām.

Bet, nu labi, man ir jānomazgājās, un jāatrod drēbes, lai satiktu bosu.

Protams, ūdens sākumā tecēja auksts, kas lika man skriet no viņa prom, un gandrīz nogāzties uz zemes.

Un kad tas kļuva silts, tad es nevarēju atrast manu mīļāko vaniļas šampūnu.

Man bija jāizkāpj, visai slapjai, no dušas, jo mazgājamie līdzekļi atradās skapītī, kurš nebija nemaz tuvu dušai.

Un visbeidzot, man tas bija jādara divreiz, jo izrādās, ka kondicionieris ir beidzies. Tomēr man paveicās, ka tur bija vēl tādi paši vaniļas produkti.

Beigu beigās, es kārtīgi smaržoju pēc vaniļas, un biju apmierināta, kas lika man nopūsties.

Ar dvieli apkārt sev, es aizsteidzos uz skapi. Ko man vajadzētu vilkt? Pieskatītāja man tā arī nepateica, kas man būtu jāvelk. Vai kaut kas ikdienišķš, vai svinīgāks, kā uz interviju.

Nē, Ēnas nedabūs no manis neko ballīšu cienīgu, es iešu parastos, pieguļošos džinsos un krēmkrāsas, blūzveida kreklā.

Apavus es uzvilku tikai tad, kad sieviete atkal uzradās, lai paņemtu mani.

"Boss ir aiz šīm durvīm," es pat nepaspēju apskatīties, kas ir man apkārt, kad sieviete jau komandēja.

Ignorējot sieviete, es pagriezos apkārt un aplūkoju telpu, kas izrādās ir koridoris. Izskatījās, ka esmu offisā, taču te bija kaut kas savādāks. Vai nu sienu krāsa savāda, vai arī augi citādi.

Beidzot aplūkot, kur atrodos, es piegāju pie durvīm un pieklauvēja. Atskanēja kaut kas līdzīgs 'jā', un es ieskrēju iekšā.

Šī telpa arī izskatījās kā offisā, taču drīzāk ar slimnīcas pieskaņu.

"Apsēdies," mierīga, taču biedējoša balss ierunājās.

Manas acis uzreiz uzmetās virsū runātājam. Es pieņemu, ka tas arī ir Ēna.

Mati melni un savēlušies, āda nedaudz iešauļota, taču saplaisājusi un apogļojusies. Acis es pašlaik neredzēju, bet pieņemu, ka tās arī ir tādas melnas ar sārtu pieskaņu. Varētu būt kā vīrietis ir uz kādiem trīsdesmit vai četrdesmit gadiem.

Es izdarīju kā likts un apsēdos vienīgajā krēslā pretī viņam. Krēsls bija neiedomājami mīksts. No kā viņi tos gatavo?

Pirms mūsu saruna sākās, viņš kā ar rentgenu ieskatījās manās acīs.

Un kā man sāka auļot sirds, kad es sapratu, ka tās ir tās sarkanās acis, kuras man citreiz rādās murgos. Tās pašas sarkanās acis, kas mani biedēja, bet aicināja.

Šīs acis nebija melnas. Tās bija spilgti sarkanas un draudīgas, komandējošas un viltīgas.

Šo Ēnu nevarētu ne ar vienu sajaukt. Viņš bija galvenais.

Un nez kāpēc šis cilvēks šķita tik ļoti redzēts.