Nāvējošā ēna

55.

Emijas skatpunkts

Es beidzot biju atpakaļ. Pa šo laiku esmu sapratusi, kur ir manas īstās mājas, bet šeit.. Šeit es jutos labi, patiešām labi.

Es pat nebiju pamanījusi pa kuru laiku man bija sākušas tecēt asaras. Sebastians bija tik silts un smaržoja pēc svaiga gaisa un šokolādes, lai cik tas smieklīgi neliktos.

Puisis atļāva man vienkārši raudāt viņa apskāvienā, es negribēju izrādīt tādu vājumu pēc visa, ko es pārdzīvoju pa šo gadu.

"Atvaino, ka es tā uzmācos, bet kur tieši bija tavas mājas?" viņš ierunājās pārtraucot manas asaras.

"Neeksistējošā enerģijas caurumā kaut kur tūkstošiem gaismas gadu no Zemes, bet tajā pašā momentā uz Zemes," es atcerējos, ko mana bija teikuši. Man šķiet, ka šis paskaidrojums bija vissaprotamākais, bet varētu būt, ka tikai man.

Sebastians ar lielām acīm nolūkoja mani.

"Wow," bija vienīgais, ko viņš pateica.

"Kā tev gāja pa šo laiku?" es pajautāju nespējot izciest neērto klusumu.

"Vispār garlaicīgi. Bez tevis nav tā," viņš noteica, un es jutu, ka es kļūstu priecīgāka.

"Un ko tu sadarīji tajā... mājā?"

"Mani trenēja un apmācījā, lai es būtu patiesa. Lai es būtu, kas es esmu," es atbildēju.

"Un kas tu esi?" viņš aizdomīgi klusi pajautāja.

Es vēl atceros to dienu, kad beidzot manu prātu aizsniedza doma ar to, kas es esmu.

Atmiņa:

Es spēlējos ar mazo kucēnu, nu jau ne tik mazo. Viņš bija makten paaudzies, tagad jau man līdz celim.

Es joprojām nevarēju aprast ar to, ka man ir tētis. Īstais tētis.

Pat ja... Katrs jaunais fakts, ko uzzinu mani šokē.

Nesen tēvs bija uzsācis mani apmācīt, un es sapratu kā strādā lielākā daļa manu spēju. Un ja es dziļi koncentrētos, es varēju izveidot jaunu spēju.

Nesen es biju uzbūrusi ēdienu, tiešām īstu, gardu ēdienu. Vēlāk papraktizējusies, es varēju izveidot ēdienu arī kucēnam, ko viņš tik ļoti dievināja.

Šodien es pamēģināju, ko jaunu. Tēvs teica, ka tas var kādreiz noderēt.

Lai kārtīgi iemācītos uzburt nemanāmu indi, es praktizējos ar parastu ēdienu, un tad mainīju tā garšas, piemēram, manas zemenes garšoja pēc kazenēm, vai zivs pēc gaļas, bet tie bija tikai sākumi. Vēlāk es iemācīšos kā no koka gabala pataisīt zemenes. Un ar to, es varēšu iemācīties arī ēdiena nemanāmi ielikt indi.

Mani apmācīja arī parastajās mācībās, ko vajag zināt katram bērnam beidzot skolu. Īpaši magu bērnam.

Šodien tēvs teicās, ka man būs jauna stunda. Es ar nepacietību gaidu to, jo pašlaik viss ir bijis interesants. Nu izņemot indes likšanu ēdienā. Kur es to varētu izmantot? Es taču neesmu slepkava vai kaut kas tāds.

"Meitiņ?" pie durvīm atskanēja mana tēva balss. Mēs bijām sarunājuši, ka neviens neteleportēsies manā istabā. Man nepatika, ka kāds mani traucē un biedē.

"Jā?" es atbildēju, un manas istabas durvis atvērās.

"Šodien atnāca tavs skolotājs. Viņš ir trešajā mācību telpā."

"Ko es mācīšos?" es paskatījos uz sarkanacaino vīrieti.

"Apieties ar zobenu," un viņš pazuda. Kā man nepatika, kad viņš tā dara.

Es piecēlos, un mans kucēns arī. Viņš pierada mani klausīt pat tad, kad es nepateicu ne pušplēsta vārda.

Es teleportējos pie trešām mācību durvīm, un drīz vien sadzirdēju skrapstoņu. Mākonis vienmēr sajuta, kur es paliku.

Drīz vien es pārliecināti gāju iekšā ar suni blakus.

Priekšā man stāvēja garš vīrietis. Viņam bija melni mati ar dažām sirmām šķipsnām un melnām acīm. Kā visi Ēnas.

"Labdien," es jautri noteicu. Parasti es jutos nomākta, bet vēl biežāk visi mani dzirdēju priecīgu.

"Labdien, milēdij," vīrietis paklanījās. Nesen tēvs saviem darbiniekiem pateica, ka esmu viņa meita, un visi, protams, sāka uzvesties pret mani savādāk. Es taču esmu Ēnu bosa Aleksandra Nameja meita.

Dīvainā kārtā, kad es uzzināju manu īsto uzvārdu, es sākumu pēc draugiem Latvijā. Mēs gribējām aiziet uz filmu Nameja gredzens kopā. Bet izskatās, ka tas nepiepildīsies. Viņi vairs nesaņems no manis ziņu.

Un šeit nebija televīzoru. Diez vai es spētu uzburt tv, bet varbūt kaut kad arī spētu.

Vīrietis jau stundu mani mocīja. Viss sākās ar parastu iesildīšanos, bet beigās man jau rokās bija zobens, un es nezināju, ko es ar viņu daru.

Skolotājs jau kuro reizi bija izmetis no manām rokām zobenu, nogrūdis uz zemes un pie rīkles pielicis sava zobena galu.

"Es domāju, ka tu būsi izturīgāka. Laikam, tā ir tava cilvēcīgā puse," viņš nomurmināja pie sevis, bet es tāpat to sadzirdēju.

Cilvēcīgā puse?

Un tad es sapratu, tikai tad, kad bija jau pagājis mēnesis.

Mans tēvs ir Ēna, tātad es arī esmu Ēna. Bet māte man bija mags.

Es esmu krustojums. Un lai cik slikti tas neizklausītos, es tiku uz audzināta kā cilvēks.

Tātad es esmu trešdaļu cilvēks, otro trešdaļu mags, un visbeidzot Ēna.

Tikai tagad? Nopietni?

Kaut kas manī to teica. Un atkal, tā nebiju es.

Skolotājs satraukti skatījās uz manu sastinguši ķermeni.

"Milēdij?" viņš pietupās pie manis.

Un tad es patiesi sapratu, kas es esmu.

Atmiņas beigas.

Es skatījos Sebastiana spoži zaļajās acīs. Es biju viņam atbildi parādā.

"Es esmu kaut kas neizzināts."