Nāvējošā ēna

24.

Es kaut ko centos pierakstīt, bet lielāko daļu laika, es zīmēju ķiņķēziņus.

Fizika nemaz nebija mans mīļākais priekšmets.

Kad stunda beidzās, es ar Sebastianu negaidot nevienu reizē izsteidzāmies no klases. Hollija bija palikusi flirtēt ar kādu čali, kas bija sēdējis aiz manis.

"Kas nākamā stunda?" Sebastians pajautāja.

"Man matemātika," vismaz kaut kas normāls. To es vismaz sapratu.

"Man arī, tad dodamies."

Es nezināju cik ilgi ir starpbrīži, bet es sapratu, ka tik ilgu starpbrīdī es vēl nebiju piedzīvojusi. Un pats sliktākais, es gribēju ēst.

"Vai šeit ir kafejnīca?" es pajautāju. Un par apstiprinājumu ierūcās mans vēders.

"Atvaino, es parasti neeju uz kafejnīcu," Sebastians it kā sabijās.

"Kāpēc tu neej?"

"Jo tur visi sarunājas savā starpā, un man tur nav vietas," atkal. Un tā vienmēr. Vai viņš vispār ar kādu runāja? Ak jā, ar mani.

"Rītdien, tu ar mani iesi uz kafejnīcu, ja negribēsi, tad ar varu aizstumšu." draudēju. Sebastians tikai pasmējās. Tuvāksēdošie apklusa. Vai tad, ja Sebastians smejas, tas ir kas īpašs? Nu ja, tas ir kas ļoti īpašs.

Kāda meitene veltīja man divdomīgu skatienu.

"Ko jūs tagad matemātikā mācāties?"

"Neko daudz," tas mani kaut kā neiepriecināja. Bet es piekritu. Un drīz vien arī atskanēja zvans.

Klasē iegāja skolotāja un sāka šķirstīt kādu žurnālu.

"Emija Vilkaste ir jaunā skolniece? Piecelies Emija," skolotāja noteicu zem deguna. Es arī piecēlos.

"Vai tev ir grāmata un burtnīca?" skolotāja jautāja.

"Man ir burtnīca, bet grāmatu man vēl nav," atbildēju.

"Tad tev būs jāskatās no," viņa paskatījās, kas man blakus sēž, "Sebastiana?" daži skolēni izbrīnīti pavērās uz mūsu solu. Nu kāpēc tieši tāds kā Sebastians ir mans draugs.

"Labi," noteicu un apsēdos.

"Atveriet deviņdesmit ceturto lapaspusi."

Sebastians atvēra grāmatu un nolika starp mums. Algebra. Izcili.

Matemātika pagāja diez gan ātri, izrādījās, ka to tēmu es jau ņēmu, tāpēc nekas traks nebija.

Šī bija pēdējā stunda, un tad es ar Sebastianu meklējām Netenjelu. Es pateicu, ka varu arī viena viņu pameklēt, bet Sebastians negribēju nekur doties. Drīz vien man apnika, un es domās sāku sarunu ar Netenjelu.

Netij, kur tu paliki?

Atvaino dzirdēju strupu atbildi.

Ar atvaino tu netiksi cauri, kur tu esi?

Es sarunājos ar spēju treneri.

Nāc lejā! Es gribu ēēēsst!!!

Neaizgāji paēst, princess?

Ohh, nekaitini mani Netij...

On my way!

"Viņš jau nāk," es teicu. Sebastians neko neteica. Es aizgāju jau paņemt mēteli.

Drīz vien atskrēja Netenjels un aši uzvilcis mēteli, mums pa priekšu soļoja.

"Un kur mēs tā steidzamies?"