Nāvējošā ēna

74.

Turpmākajā laikā pilī bija haoss.

Un es to nopietni saku.

Kristīne izrādās bija viena no labākajiem ārstiem, tāpēc viņa palika ar karavīriem un mācīja dažus magus no pilsētas. Bija arī naturāli dzimuši ārsti, kuriem spējas atļāva dziedēt, tikai tas ir sarežģīti. Es to arī zinu, jo dziedēt man sagādā grūtības.

Malvojs kaut kur pazuda, bet vēlāk es uzzināju, ka viņš bija vienā istabā ar ģenerāļiem, pulkvežiem un citām svarīgām galvām, apspriežot tehnikas un plānus, un viskaut ko citu, kas man īsti neinteresēja.

Arī Sebastians ar Netenjelu tika pie apmācības. Vai arī tā nebija apmācība. Viņi dabūja kādu vīrieti, kurš sekoja viņiem 24/7 un ieteica dažus paņēmienus kā arī izlēma kā labāk viņi var palīdzēt karā.

Sebastians varēja iet pie šāvējiem, jo viņš labi šauj ar loku. Kad es ieraudzīju ar ko viņi šauj, es nodomāju, ka viņi nav izgājuši no viduslaikiem, bet tad kāds man paskaidroja, pareizāk, es izlasīju domas kādam vīrietim vārdā Vills, un uzzināju, ka loki ir apsmērēti ar ziedēm un indēm un vēl viskaut ko, kas varētu ievainot Ēnas. Es gāju viņiem skaidrot, ka viņiem vajag apsmērēt galus ar nakts ziedu.

Netenjels turpretim dabūja vietu gandrīz vai pašā priekšā. Viņam centās paplašināt viņa spējas, un es godīgi varu atbildēt, ka man ir prieks par to magu. Tā kā viņš ietekmē temperatūru apkārt, viņam vajadzēs Ēnas turēt diskomfortā, un būtu vēlams tās arī sasaldēt vai sadedzināt. Es gan ceru uz sadedzināšanu, man šķiet tas ir efektīvāk, bet nolaisties uz zemiem grādiem ir vieglāk nekā uz augstiem, tāpēc es viņam neko neteicu. Viena gan problēma ir, viņam nav jāsasaldē vai jāsadedzina magus. Tikai Ēnas. Un es domāju, ka tas prasīs daudz no Netija.

Aleksandrs gan neko daudz nedarīja. Vismaz es neredzēju. Viņš bieži teleportējās atpakaļ uz mājām, citreiz es zināju iemeslus un citreiz nezināju. Mans tēvs ir kluss, bet šādā haosā tas bija kā svētlaime. Es varēju vienkārši pasēdēt blakus viņam un nedabūt neviena kliedzienus, neviena satraukumu vai arī neviena steigšanos. Es varēju arī ieturēt normālu sarunu starp mums. Es varēju bieži meklēt viņu, tikai lai parunātu, nomierinātos no apkārtnes.

Džeikobam gan bija grūtāk. Tā kā viņš bija nezināma Ēna, kura tieši nāk no ienaidniekiem, neviens viņam neuzticējās. Īpaši jau viņu pieskatīja mans tēvs, Malvojs un Sebastians. Es domāju, ka Aleksandrs būs sapratis, kāpēc Džeikobs ir šeit, vai kāpēc viņš ir tāds, taču viņš neuzticējās. Es bieži domāju par neuzticēšanos Džeikobam, bet tad atkal, es biju izlasījusi visas viņa domas, apskatījusi dažas atmiņas un dzīvojusi kopā ar viņu, un es nepamanīju neko sliktu. Es uzticos viņam.

Nala ar Mākoni tika likti mierā. Vienu brīdi viņi gribēja viņus apmācīt, bet Nala nolika uz vietas vienu no augstākstāvošajiem vīriem, tāpēc neviens vairs negribēja ar viņu strīdēties. Un es nevarēju nepasmaidīt, jo mans Nalucis ir apmācīts. Džeikobs labi pastrādāja. Un arī Mākonis zina kā vadīt debesis. Īpaši jau viņam patīk zibens. Bet mēs sarunājām, ka debesis paliks skaidras, jo lietus neviena nebūs par labu. Un Ēnas speciāli izvēlējās dienu kad ir negaiss, tāpēc pārsteigums, pārsteigums, mums būs saulains laiks bez neviena mākonīša un ar lielu daudzumu zibens, kurš sitīs Ēnas.

Par ko es vēl nepastāstīju?

Par Kelvinu man nemaz nav ko stāstīt. Pulkvedis Maurīss nomira, bet man šķiet, ka jūs viņu nepazīstat. Sebastiana vecāki piekļuva tuvāk savam dēlam, un beidzot varēja pasmieties, kad runāja. Netenjels bija pasaucis arī magus no Anglijas palīdzēt.

Plāni bija, taktikas bija, komandas bija, viss vajadzīgais bija.

Taču es nevarēju nomierināties.

Kaut kas man teica, ka nav labi, un pats sliktākais bija tas, ka es tam ticēju. Kaut kas viss šajā nebija tīrs, un es nedomāju sen nemazgātās telpas plānošanas dēļ.

Nala juta, ka es nejūtos labi, un tamdēļ turējās tuvu man, tomēr aizstāvēt Džeikobu viņai arī bija svarīgi, un ik palaikam es paliku viena.

No otras puses ir arī Mākonis, tomēr viņš turējās tālāk no manis pēdējā laikā, it kā es izdalītu, ko ļaunu. Bet tā taču nebija. Viņš raustījās, kad es kustējos, un katru reizi ieraugot pazīstamu seju, labāk skrēja prom pie viņiem.

Un citi neuzturējās ar mani. Man nevajadzēja treniņus, vismaz neviens izņemot manu tēti nezināja, ko vēl varēja man iemācīt. Un draugiem vajadzēja iet darīt savus pienākumus.

Un tāpēc es praktiski visu laiku biju viena. Un man bija telpa domāt.

Bet es nezināju par ko domāt. Katru reizi atlaižoties domās, man nāca prātā tikai sliktas lietas, bet es negribēju par tām domāt. Es gribēju atrast ko labu, taču man nebija tādu domu.

Dziļi, dziļi tādas bija. Bet es nespēju atrast tās. Pa virsu uzmācās tikai Leslijs, Henrieta, karš, Ēnas un citas problēmas. Es jūtos tik viena.

Bet tu neesi.

Vai tiešām? Pat ja man galvā ir balss, kas visu laiku uzmācās, es nevaru just to kā otru personu. Man pietrūkst kompānijas.

Es tev atradīšu kompāniju.

Ko tu ar to domā? Kā tu spēsi atrast?

Viss sāka kļūst tumšāks. Un es tajā atlaidos.

Bet pirms tas pārņēma mani, es ieraudzīju sarkanu gaismu.

Un es jutu, ka mans ķermenis piecēlās.