Nāvējošā ēna

41.

 Es pirmo reizi iegāju wattpadā caur datoru un atklāju statistiku. Un es biju izbrīnīta, ka ne visi mani lasa no Latvijas, so es gribēju sasveicināties.

Sveiki no Latvijas - 90.909%.

Hello no Amerikas - 4.546%.

Privet no Krievijas - 4.545%.

 Mēs sarunājām, ka satiksimies pēc stundas pie Ēkas ieejas. Tapēc es velti netērēju laiku un ātri nomazgājos, atradu siltu apģērbu, lai man nesaltu, bet nebūtu jāvelk mētelis un pabaroju Mākoni. Es biju pamanījusi, ka kucēns ir paaudzies. Interesanti, cik liels viņš izaugs.

 Jau taisījos doties uz Ēkas ieeju, kad sastapos ar spoguli. Es noteikti biju izmainījusies. Izskatos tagad tāda pieaugušāka, sievišķīgāka, un man bija slaidāks augums ar spēcīgākām kājām un rokām. Toties brūnie mati, kaut vai sasieti zirgastē, tapat skruļļojās un gāja uz visām pusēm. Toties es nevarēju beigt skatīties uz savām acīm, tās bija.... savādākas. Joprojām mans garlaicīgais, brūnais tonis, taču tajās bija vairāk emociju - uzjautrinājums un mazliet bezrūpība pa virsu, bet ja ieskatās, tad var redzēt kādu bēdu un niknumu.

 Tomēr beidzu blenzt uz savu atspulgu un, ar sunīti pie siksniņas, devos sagaidīt puišus. Kā par brīnumu viņu vēl nebija, es biju pieradusi, ka viņi nekavē, bet nu varbūt es izgāju par ātru.

 Tad es sadzirdēju kādu skaņu. Es negribēju iet, bet, kad tā atkārtojās, es vienkārši nevarēju neaiziet, mana ziņkārība ir milzīga.

 Aizgāju aiz stūra un sastapos aci pret aci ar kādu vīrieti džinsa šortos un dzeltenā kreklā. Viņa āda bija savāda, tāda ka netīra un tumša. Acis bija melnas, bezemocionālas, tukšas. Mati -melni un sausi.

"Viņa," pat viņa balss bija tāda kā tukša.

"Ka-," es pat nepaspēju neko teikt, kad vīrietis izkūpēja gaisā un man aiz muguras atskanēja puišu saucieni. Es pagriezos un devos pie zēniem, uzmetot neīstu smaidu uz sejas. Es negribēju viņus uztraukt. Un pie tam, varbūt es tikai murgoju, un man ir haljucinācijas.

"Tad uz kurieni dosimies?" es pieskrēju pie zēniem, mans suns nebija īsti apmierināts, viņš ilgu laiku bija klusējis un tagad tikai sāka uztraukties. Uz mums sāka snigt vieglas pārsliņas, taču tāš bija ļoti aukstas un slapjas. Uzsmaidīju kucēnam, bet viņš nenomierinājās, laikam viņš zināja vairāk nekā es.

 Neuzkrītoši piecēlu suni klēpī un sāku masēt austiņas.

"Varbūt uz boulingu?' Tagad kad mēs mācāmies pir karalienes, mums gandrīz viss ir par brīvu," Netenjels piedāvāja. Es zināju, ka uz boulingu es noteikti negribu.

"Varbūt - nē?" es piedāvāju, Izskatījās, ka Sebastians jutās pat atvieglots.

"Es zinu, kur netālu atrodas kino," šoreiz piedāvāja Sebastians.

"Nē, mums nesen bija movie night kopā ar Emiju," es apstiprinoši pamāju ar galvu.

 Ilgu laiku iestājās klusums.  Visi izskātījās kā kaut ko pārdomājam, tikai es nedomāju par tp, kur aiziet. Taču ilgi es arī nespēju domāt, jo Sebastians piedavāja pašu interesantāko vietu ever.

"Varbūt aiziesim uz maģisko dzīvnieku zoo? Tas ne kādas pusstundas gājiena attālumā," es pat nezināju, ka varētu būt kādi citi tādi dzīvnieki izņemot Mākoni.

"Tāds te ir?" Netenjels iesaucās, acīmredzami pārsteigts.

"Jā, tādi ir tikai trīs - Francijā, Amerikā un Ķīnā," es noteikti gribēju uz tādu aiziet, tas izklausījās ļoti jautri.

"Izlemts, es gribu uz turieni," es saucu pirms kāds paspēja iebilst, pat ja zināju, ka neviens neiebildīs. Noskaņojums uzreiz pacēlās, un kucēns to sajuta, tāpēc atslāba.

"Vai tu zini, kur ir autobusa pietura?" Netenjels pajautāja, kad Sebastians sakustējās.

"Jā," viņš noteica. Man šķiet, ka es redzēju uz Sebastiana tādu kā pacilātības plīvuru, ka viņš būtu priecīgs.

Atlikušo ceļu es klusēju. Autobuss mierīgi pukšķināja pa ceļu. Aiz loga redzēju daudz vienādu māju un dažus kokus. Šeit bija tiešām skaisti.

Kad desmit minūtes pagāja un mums bija jākāpj ārā, Sebastians mūs pilnīgi izgrūda un kā bērns mūs grūstīja uz kādu arku. Tas bija zoodārzs, vai revervuārs, vai kas tur.

"Labdien," Sebastians piegāja pie kasieres.

"Labdien." viņa uz mums paskatījās vērīgi un tad savā ekrānā, "Ak jā, redzu jūs. Pie karalienes mācāties?"

"Tie būtu mēs," Sebastians teica.

"Tad jau varat droši iet iekšā bez maksāšanas. Jums tā paveicies," mēs uzsmaidījām kasierei un atsveicinājāmies. Mans suns sakustējās klēpī.

"Atvainojiet, miss Vilkaste?" kasiere vēl pasauca.

"Jā, vai kas noticis?"

"Kas jums līdzi ir?" es sākumā apjuku, bet tad sapratu, ka viņa runā par manu suni.

"Mans suns. Vai šeit aizliegts ieiet ar dzīvniekiem?"

"Parastos mājdzīvniekus nevar šeit ielaist," es sabēdājos, man gribētos redzēt pārējos dzīvniekus, un varbūt saprast, kas ir mans suns.

"Viņai ir maģiskais dzīvnieks," Sebastians pieskrēja pie manis, kad saprata, ka vairs neeju.

"Jā? Man šķita, ka suns," es piegāju tuvāk un parādīju manu mākoņsuni. Viņai nedaudz saspringa žoklis.

"Kur jūs to dabūjāt?"

"Emmm, es viņu tā kā uztaisīju," es stostījos. Tagad viņas žoklis bija ne tikai sasprindzis, bet arī atkāries.

"Vilkastes jaunkundze, jums vajadzētu ieiet pie Vatersona. Viņš pēta maģiskos dzīvniekus. Viņš atrodas uz trešās takas. Uzreiz sapratīsiet, kurā mājā," es pateicos kasierei un uzreiz pagriezos, lai apsteigtu puišus, bet es ietriecos Sebastianā, jo izrādās, ka viņš bija tuvāk, nekā domāju.

Es atvainojos un sekoju Sebastianam. Viņš bija priecīgs.

"Vai tu te jau esi bijis?" es pajautāju.

"Nē, mums nekad nebija daudz naudas," oj, bēdīgi.

"Bet tagad tu te esi," es pateicu, "Un mēs apskatīsim visus zvērus, kas dzīvo šeit."