Nāvējošā ēna

35.

Izkāpu no vannas jau relaksējusies un apmierināta. Tomēr Džeinas teiktais bija mani satrūcinājis. Es biju uz sienas uzrakstījusi Umbra, tas ir Ēna, un atceroties visu par Ēnām es nebiju priecīga. Ēnas ir tie paši magi, taču viņus vada kāds ļaunums. Ļaunums, kas ir apņēmis viņus visapkārt, un no kura nevar tikt ārā. Man bija bail, ka es arī kļūstu par Ēnu, un mans ķermenis saka, lai apstājos, bet es nezināju vai tiešām pārvēršos. Tas tak nebūtu iespējams! Es neesmu ļauna!

Kad sakārtojos un saģērbos, vēl ar nedaudz mitriem matu galiem, devos apskatīt kalpoņu darbu. Viņas bija visu satīrījušas. Man bija jaunas veselas mantas. Taču joprojām sienās bija caurumi. Man tie ļoti nepatika.

Es iegūlos gultā. Bija pulkstens divpadsmit no rīta, ko es darīšu visu šo laiku? Puiši mācījās pie Kristīnes, un Mākonim nesen piešķīra kādu jaunu skolotāju.

Tētis... Viņš jau sen guļ. Man vajadzētu apciemot viņu. Jā, es apciemošu viņu.

Uzģērbu pirmās drēbes, kas krita uz rokas un iemaucu kājas siltajos zābakos. Februāris jau drīz beigsies, taču sniegs negribēja kūst.

Koridorī nevienu nesatiku. Varbūt arī tas ir uz labu, kalpones pēc rīta atgadījuma negribēja pat skatīties uz mani.

Ārā bija vēss, mans mētelis nebija nemaz tik silts. Es devos pa pazīstamu taku uz lazaretes pusi.

Es apdomāju, ko es varētu teikt tētim, ja viņš mani dzirdēti. Pēdējā reizē, viņš mani sadzirdēja, bet uz ļoti īsu laiku. Es varētu pamēģināt vēlreiz, taču vai tas ko dos? Un es arī varētu aiziet pie pārējiem, viņi arī varētu man palīdzēt, kaut kā.

Tad manas pārdomas iztraucēja. Es biju atkal kādā ieskrējusi, es vienmēr ieskrienu. Taču vismaz šoreiz tas nebija Sebastians, bet kāda blonda meitene. Es iepletu acis, kad sapratu, ka tā bija Hollija. Viņa arī izskatījās mazliet izbrīnīta.

"Sveika," es norūcu, "Atvaino."

"Emij, kādi vēji tevi atnesuši?" viņa pajautāja pat nesasveicinoties.

"Es eju pie tēva," es atbildēju cik īsi varēju.

"Es pie mātes," mani tas neinteresēja, bet es redzēju, ka viņa tiešām ir bēdīga.

"Kāpēc tu esi bēdīga?" es pat negribēju to jautāt, bet tas iznāca pār manām lūpām.

"Viņa kādu laiku ir lazaretē. Un viņas stāvoklis neuzlabojas, man bija cerība uz Toniju, taču viņš nepamodās," es iekodu vaigu iekšpusē. Es biju vainīga. Es atņēmusi viņai cerību.

"Kas notika ar tavu māti?" es sajutu žēlumu pret Holliju. Viņa skolā neuzvedās tā, tur viņa bija ne tik cilvēcīga.

"Viņa iegrima komā," vai viņas māte varētu būt tā sieviete, kas nāca palīdzēt Tonijam, bet beigu beigās uzbruka man? Tas izskaidrotu viņas uzvedību skolā, taču atkal būtu vainīga es.

"Ja tev tas palīdzēs, mans tētis arī ir komā," es teicu. Viņai nedaudz papletās acis.

"Vai viņu arī iemidzināja?" man samiglojās redze, asaras gribēja izplūst, taču es centos tās noturēt, es nevarēju tagad raudāt.

Nezinot ko teikt, un neuzticoties manai balsij, pamāju ar galvu. Hollija satvēra manu plaukstu un saprotoši pamāja. Mēs sākām kustēties uz lazaretes pusi. Es tādu viņu vēl nekad nebiju redzējusi. Man palika žēl viņas.

"Atvaino," es nomurmināju.

"Nav par ko atvainoties," viņa uzspieda uz sejas smaidu.

"Es esmu vainīga," sajutu pār vaigu karstu asaru.