Nāvējošā ēna

32.

Kad es pamodos, es nesapratu, kur atrodos. Es gulēju uz grīdas satinusies kamolā. Man bija uzsegta pa virsu tumšzila sega.

Tad pakāpeniski es atcerējos, ko darīju vakar. Es aplūkoju roku, tā bija redzama, ups, tātad Sebastians mani redzēja un vēl uzsedza segu.

Es piepacēlu galvu, lai redzētu apkārtni. Te nebija diez ko daudz mantu. Ja godīgi, es joprojām nesapratu kā Netenjels un Sebastians var dzīvot pilī, bet nu mani tas apmierināja.

Es redzēju, ka pa logu jau spīd pirmie saules stari. Tad es pamanīju, ka kāds guļ gultā un lasa grāmatu. Saules staru dēļ neredzēju krāsas, bet es zināju, ka tas ir Sebastians.

"Labrīt," dzirdēju viņu, cerēju, ka viņš to nesaka man. Es klusēju.

"Es zinu, ka tu neguli," es pat centos neelpot.

"Tu krāc," es nosarku.

"A nekā, nekrācu viss," es strīdējos, nododot to, ka esmu pamodusies.

"Zināju," viņš smīnēja savā zemajā balsī.

"Pieķēri," es norūcu.

"Vispār es gaidu atvainošanos," viņš pēkšņi iesaucās.

"Par ko?" es papurināja galvu.

"Pirmkārt, tu man uzmetu virsū Netenjelu," ieķiķinājos, "Otrkārt, tu ielavījies manā istabā."

Es noteikti biju nosarkusi. Man bija mazliet kauns, bet es neko nenožēloju. Netenjels bija tā pārbijies. Viņa ģīmis izteica visu.

"Nekad," es noteicu. Sebastiana seju slēpa grāmata, bet viņam noteikti mainījās emocija.

"Atvainojies, Emija," viņš tēloti noteica.

"Nemūžam," es redzēju, ka viņš noliek grāmatu.

Viņš nāca tuvāk. Es tiešām pārbijos. Man gandrīz sirds no mutes izleca.

"Netuvojies! Esmu princese!" spiedzu pirmo, kas patrāpījās uz mutes.

"Atvainojies," Sebastians jau bija gandrīz klāt, ko viņš dara?

"Esmu pilna ar enerģiju!" spiedzu tālāk. Sebastians jau bija pavisam tuvu.

"Nu tad izmanto spējas," viņš teica. Es noteikti nobālēju. Es biju tik ļoti pārbijusies.

Es kļuvu neredzama un aizjozu cik tālu varēju, attaisīju durvis un aizcirtu ciet, bet neizskrēju.

"Es zinu, ka tu te paliki," sasodīts. Kā?

"Nāc ārā, Emij," es metu viņam ar segu, nepieskaroties tai. Kamēr viņš cīnījās ar segu, es izlavījos ārā, un ātri aizsprintoju uz savu istabu. Pa ceļam es biju ieskrējusi kādā cilvēkā, bet man bija vienalga, man bija jāskrien prom no Sebastiana.

Tikusi savā istabā, es kļuvu redzama. Ātri aiztaisīju durvis un sastapos aci pret aci ar kādu vīrieti. Viņš sākumā saspringa ieraugot mani, bet tad uzreiz pieleca no manas gultas un raidīja, ko līdzīgu enerģijas vilnim manā virzienā. Es atsitos pret sienu. Uff, tas bija sāpīgi. Es centos pietraukties kājās, bet vīrietis bija pieskrējis pie manis un kaut ko murmināja. Es tik ļoti pārbijos, ka izdvesu klusu kliedzienu.

Bija jādara kaut kas. Es izveidoju uguns lodīti un iemetu viņam. No viņa atlēca lodīte un gandrīz trāpīja man.

Es paliku neredzama, un paliku uz vietas, bet ar domu spēku atvēru durvis, it kā bēgot prom. Vīrietis aizbēga, un es nopūtos. Tad es sapratu, ka ir jāmeklē palīdzība. Es joprojām neredzama izskrēju no istabas un sprintoju pie Kristīnes. Tā bija vienīgā telpa, kuru es zināju.

Es neklauvējot ieskrēju iekšā un uzreiz kliedzu.

"Kristīn! Kristīn! Man uzbruka," es elsoju.

"Emij, nomierinies, kas notika?" man šķiet, ka es viņas miegainajā sejā redzēju uzjautrinājumu.

"Manā istabā bija kāds vīrietis, kurš uzbruka man," tagad Kristīne smējās. Kas tur te tik smieklīgs?

"Neuztraucies," viņa ķiķināja.

"Es nesaprotu," joprojām elsojot izdvesu.

"Tas bija treniņš, jo tu biji diez gan slinka parastajā," tagad es biju apjukusi un dusmīga.

"Treniņš?" es jautāju. Mani, bļāviens, gribēja nogalināt.

"Izskatās, ka tu diez gan labi tiki galā ar visu. Vienkārši, kad tu biji iemigusi pie Sebastiana, tad mēs sarunājām, ka viņš tev uzbruks," es nosarku.

"Un kā ar vīrieti manā istabā?"

"Mēs viņam palūdzām sabiedēt tevi. Viņš taču neko neizdarīja," tagad es tā padomāju. Tik tiešām, neviens no viņiem neko neizdarīja, tikai pabiedēja. No manas sirds nokrita smagums, un adrenalīns aizplūda kā nebijis.

"Tā taču vairs nebūs, vai ne?" es lūdzoši vaicāju.

"Nezinu. Laiks rādīs," es biju nikna. Mani tikko pārbiedēja līdz nāvei un vēl kaitina mani. Es tādu otru treniņu varu arī neizdzīvot.

"Un, es gribētu, lai tas vīrietis vairs mani nebiedē, jo viņš aizskrēja prom, kad es notēloju, ka aizskrēju," es bildu.

Kristīne paņēma savu telefonu, un pazvanīja kādam. Es redzēju, ka viņa uzspiež skaļruni.

"Karaliene," atskanēja vīrieša balss.

"Emija ir pie manis," viņa noteica.

"Viņa mani apčakarēja, gudrs meitēns," es pasmaidīju.

"Esi pusdivos treniņu zālē. Man vajadzēs tavu palīdzību," es sapratu, ka runa iet joprojām par mani. Viņa nolika klausuli.

"Tātad, pārģērbies, apkopies un nāc uz zāli. Es ar puišiem tevi tur gaidīšu," viņa noteica. Es pamāju un aizgāju uz savu istabu.

Drošības labad, lai neviens nelektu man virsū, es paliku neredzama.

Istabā laimīgi lēkāja mans kucēns.

"Un kāpēc tu mani neaizstāvēji?" es jautāju kucēnam. Kucēns tikai turpināja lēkāt. Es nopūtos un ar drēbēm iegāju vannas istabā.

Visu izdarījusi un apģērbusies, ar kucēnu pie sāniem devos uz zāli. Viņi visi nožēlos, ka tā jokojas ar mani.