Nāvējošā ēna

54.

Sebastiana skatpunkts

Emija nav redzēta jau gadu kopš Ēnas viņu nozaga.

Karalis un karaliene bija bēdīgi, es biju redzējis viņu idejas par ceremoniju un atklāšanu, bet tās nevarēja piepildīt, jo Emijas nebija.

Pa pilsētu bija izliktas ziņas ar Emijas bildi un aprakstu. Tika lūgts meklēt viņu, bet jau pēc mēneša pazuda cerība.

Vienīgi viņu bija redzējuši divreiz, vienu reizi, kad viņa bija pie daktera Vatersona un otru, kad viņa maģiski uzradās pilsētas vidū, kad bija izbēdzis viens no briesmīgākajiem radījumiem.

Es nebiju tajā vietā, bet liecinieki stāstīja, ka pa pilsētu klaiņoja briesmīgs zvērs, kurš uz visiem rēca un apdraudēja dzīvības. Vatersons ar darbiniekiem centās to noķert, taču bez panākumiem.

Un tad vienu brīdi pilsētas laukumā parādījās meitene, kura atbilda Emijas raksturojumam. Vēlāk arī noskaidrojās, ka tā tiešām bija Emija.

Radījums esot klīdis apkārt viņai līdz meitene nesāka čubināties ar zvēru, un drīz vien viņa atkal pazuda, tikai šoreiz kopā ar zvēru.

Vatersons gan bija atvieglots, jo tik briesmīgus un nenosakāmus, pie tam maģiskus radījumus ir grūti noturēt, kur nu vēl labi uzturēt.

Pēc tā no Emijas nebija ne vēsts. Arī augstākie padevās.

Netenjels centās ar mani runāt, taču es nerunāju. Pēc mācību gada beigām viņš aizbrauca atpakaļ uz Angliju, bet es atkal dzīvoju pie audžu mammas.

Ceremonijā es uzzināju, ka esmu kareivis. Es neatceros, kas ir Netenjels, bet es nemaz negribēju zināt. Es uztraucos par Emiju. Viņa tā arī neuzzināja, kas viņa ir. Viņa tik ļoti to gribēja uzzināt.

Šis gads bija briesmīgs, tāpēc vēl neiestājos augstskolā. Mamma arī atļāva, ar vienu norunu, ka nākamgad iešu. Un nu jau es biju pieteikts četrām skolām, kur ir labāk mācīties, ja esi no kareivju klana.

"Sebastian," atskanēja mātes balss. Tā izklausījās nervoza.

Es piecēlos no krēsla un piegāju pie viņas nepasakot nevienu vārdu.

"Atnāca viena no atbildēm," viņa iespieda man rokās vēstuli. Es apskatīju to. Tā ir viena no mūsējām te pat Francijā.

"Es apskatīšos," es noteicu un aizgāju atpakaļ uz mīksto krēslu.

Kādu laiku es vienkārši blenzu uz vēstuli. Nevar būt, ka jau tik daudz laika pagājis.

Es atplēsu to un izvilku plāno papīru. Uz tā ar melniem burtiem bija rakstīts, ka esmu pieņemts, bet es to jau gaidīju.

Paši karaļi mani ieteica.

"Nu?" es sadzirdēju Arisonu no virtuves. Es kādu laiku paklusēju, un tā atbildēju.

"Pieņēma," es norūcu un aizgāju uz virtuvi parādot vēstuli

Pēc tā es vienkārši aizgāju, ēdiens jau bija gatavs. Mēs klusējot ēdām, un Arejs arī dabūja kādu gabaliņu no gaļas.

"Tātad, Sebastian," es pacēlu skatienu no ēdiena. Parasti viņa tā neuzvedas.

"Man palūdza tev paziņot, ka viņa ir atgriezusies," manas acis kļuva plašākas, manā galvā pilsētu daudz dažādu domu.

Viņa ir klāt. Viņa atgriezās.

"Kad?" es pat neatpazinu manu balsi.

"Šonakt," viņa atgriezās pirms dažām stundām.

Man vajag viņu satikt.

Laikam, Arisona saprata manu skatienu tukšumā. Viņa ir jau pieradusi pie manis.

"Tev atbrauks pakaļ pēc piecpadsmit minūtēm. Viņa esot gribējusi satikt tevi." viņa mazliet apklusa, "Un es redzu, ka tu arī."

Uz viņas sejas parādījās uzjautrināts smaids. Viņa mani ķircināja! Vai viņa nesaprot, ka Emija bija pazudusi veselu gadu? Gadu! Un viņa bija kļuvusi man svarīga! Emija bija mans vienīgais draugs pēc vecāku nāves.

Es neveltīju audžu mātei uzmanības un strauji piecēlos ejot pēc zābakiem.

Man beidzot būs iespēja viņu satikt pēc tik ilga laika. Es pat necerēju, ka viņu satikšu.

Arisona lika mani mierā, un pat padeva jaku. Es nezinu cik ilgu laiku tas aizņēma, taču mašīna vēl nebija piebraukusi.

Es stāvēju ārā, kur saulīte spoži spīdēja. Tā bija tikai trešā dienā, kad sniegs bija izkusis.

Beidzot pēc neilga laika pie mājas piebrauca melnā mašīna.

"Vai jūs man jāaizved uz Ēku?" šoferis nolaida stiklu.

"Jā," es atteicu, un durvis atvērās.

Es nemaz nedomājot iekritu aizmugurējā sēdeklī, un ar nepacietību skatījos uz šoferi, kurš izskatījās kā kāds aģents melnajā tērpā un ar želeju ieveidotiem matiem.

Man šķita, ka viņš brauca pārāk lēni, bet es cietu klusu.

Kad piebraucām pie pils, es uzreiz izskrēju un ātrā solī devos uz ieeju.

Ieejot es nezināju, kur man iet, taču drīz vien ieraudzīju kādu cilvēku ejam uz zāli, tāpēc devos viņam līdzi.

Zāles durvis bija vaļā, tāpēc es ielūkojos tajā un ieraudzīju pieci cilvēkus - karali Malvoju, karalieni Kristīni, augstību Kelvinu, nepazīstamu vīrieti un visbeidzot Emiju.

Nepazīstamais vīrietis bija savāds. Tāds tumšs, un viņa mati nebija īpaši kārtīgi. Es neredzēju viņa seju, bet izskatījās, ka pārējie baidījās no viņa.

Es stāvēju durvīs nezinot, vai man iet tuvāk, bet par laimi augstība Kelvins mani pamanīja un uzreiz to paziņoja karaļiem. Karaliene Kristīne palūkojās uz mani, un tad parādīja Emijai, ka es stāvu durvīs.

Emija lēnām pagriezās viņas brūnajām lokām plīvojot. Un beidzot es redzēju viņas seju. Viņas skaistās, brūnās acis. Tikai tagad tajās bija arī kaut kas cits. Tās vairs nebija bērnišķīgas un nesapratnes pilnas.

Es jau sāku spert soļus, kad blakus vīrietis pagriezās. Es tūlīt pamanīju, ka viņa acis ir sarkanas. Ēna. Viņš ir Ēna.

Es uzreiz stājos kā sāls blāķis.

Tomēr Emiju sāka ātri iet pie manis. Viņa arī neapstājās, kad bija tuvumā man.

Emija aizķēra manu piedurkni un izvilka no zāles. Es nesapratnē lūkojos uz viņu.

"Sebastian! Cik ilgi es tevi nebiju redzējusi. Es pat necerēju, ka tu piekritīsi atbraukt!"

Viņa sajūsmā teica, un apķēra mani. Es nedaudz apjucis vēros viņas galvā, bet tad apskāvu pretī.

"Kur tu biji?" es pēkšņi dzirdēju sevi sakām.

"Mājās," viņa atbildēja un tad es sapratu, ka viņa ir sākusi raudāt.

Es vairs neko neteicu, tikai turēju viņu apskāvienā.