Nāvējošā ēna

79.

Mēs bijām iegājuši slimnīcas spārnā. Es uzvedos kā mazs bērns Ziemassvētku rītā. Es zinu, ka tas nav nemaz jauki pret tiem, kuri tur guļ no slimībām un ievainojumiem, bet es nevarēju koncentrēties ne uz ko citu kā Ilvaru. Es tik sen viņu nebiju redzējusi! Es pat neapciemoju viņu.

Kāpēc pa to visu laiku, kad man bija brīva, es nevarēju atnākt un izmēģināt veiksmi? Kāpēc es nevarēju ignorēt pārējos un vienkārši izglābt Ilvaru no miega? Kāpēc es viņu pametu?

Ko Ilvars padomās? Viņš būs vīlies manī.

Un Henrieta.

Viņa ir dzīva, un viņš to nezina. Viņš nezina, ka viņa stāv aiz visiem Ēnu pekstiņiem.

Mēs bijām pie pašas palātas jau. Un es nevarēju ieiet iekšā. Es jutos vainīga par visu. Gan tas kas notika sen pagātnē, gan tas kas notiek tagad. Es visu bojāju ar savu klātbūtni. Esmu tikai skābekļa tērētāja.

"Es nevaru," es klusi noteicu cilvēku drūzmai, kas bija ziņkāri nostājusies, lai skatītu brīnumus.

"Ko tu nevari?" man blakus atskanēja nogurusi Džeikoba balss. Un es to sapratu. Kaut Ēnas ir domātas kā divdesmitčetru stundu akmens cīkstoņi, tās arī var nogurt no emocijām. Pa visu šo laiku es esmu sapratusi, ka emocijas ir šķērslis. Un pie tam pamatīgs šķērslis.

Es biju sapratusi, kāpēc Ēnām mācīja nedomāt par tām un ignorēt. Tās nogurdina vairāk nekā fiziskās aktivitātes. Un Džeikobs tagad ir izbaudījis vienā dienā ļoti daudz emociju, kuras iepriekš viņam nebija lemts izbaudīt.

Bet es tik turpinu viņu novārdzināt.

"Es nevaru stāties Ilvaram pretī."

"Tev nevajag viņam stāties pretī, meitiņ. Viņš noteikti negrib būt bezpalīdzīgs. Iedomājies, kā tev būtu, ja tu gulētu vairāk nekā mēnesi. Viens pats. Bez ne viena. Tukšumā," tētis sāka iegrimt savās domās. Vai viņam arī ir tā bijis, ka neviena nav? Kā viņš ir viens? Tukšumā?

Bet vai es nebiju?

Man bija sajūta, ka es nevienam neesmu vajadzīga. Man ir bijusi sajūta ka es visu bojāju. Un es nevarēju neko darīt, lai to izlabotu.

Bet es nekad nebiju viena. Es pat nezinu ko es darītu viena pati tukšumā. Es visdrīzāk nojūgtos.

Es nevaru, lai aklas bailes mani pieviļ, un Ilvars tikai vairāk cieš. Man vajag viņu atmodināt kaut vai viņš varēs mani ienīst.

Es saķēru roku kulakos un iegāju viņa palātā. Bet tur nebija viņa.

Man pretī vērās veca sieviņa ar mīļām zaļīgām actiņām. Viņa bija jau sirma, toties mati izskatījās stingri un gari. Viņa gulēja gultiņā un viņas rokas un kājas bija ietīts ģibšos, kā arī izskatījās, ka viņa sabijās no manis, bet nespēja runāt.

"Atvainojiet mani!" es noteicu gribot iziet ārā un ieiet pareizajā palātā, bet es nespēju.

Večiņa lūkojās uz mani ar tīru ziņkārību, bet nespēja neko izdarīt. Es viņu izdziedēšu. Viņa ir to pelnījusi.

"Neuztraucieties, es vēlāk atgriezīšos, es centīšos palīdzēt jums," es atteicu ar jauku smaidu, kuru jau sen nebiju smaidījusi.

Interesanti, ka niecīga kļūme var pārmainīt visas domas. Es iegāju nepareizā telpā, kur ir pamesta večiņa ar visliktākajiem ievainojumiem, bet viņa nav padevusies. Un es viņai noteikti palīdzēšu bet pašlaik man jāaiziet pie Ilvara. Es noteikti atgriezīšos. Es zvēru sev.

Es ātri izgāju no palātas, lai tikai sastaptu pūļa skatienus. Es uzsmaidīju un iegāju blakus palātā. Šoreiz tam jābūt Ilvaram.

Es piegāju pie guļošā vīrieša un noliku plaukstu uz viņa rokas. Viņš bija tik mierīgs, bet es jutu, ka viņam prāts nav nemaz mierīgs. Viņš ir nomodā, bet nespēj neko izdarīt. It kā peldētu bezgalīgā, melnā masā.

"Es tevi pamodināšu," es nočukstēju un ar to manas neērtības aizgāja.

Es esmu šeit nākusi ar citu grūtībām. Apkārt man, cilvēki cīnās. Un viss lielākoties ir manis dēļ, bet es nevaru uz to koncentrēties.

Tāpat kā es izglābšu Ilvaru, un tāpat kā es zvērēju večiņai, es nevaru padoties manu baiļu priekšā. Ja citi izdarīja ļoti daudz ko, lai palīdzētu man, man vajag palīdzēt citiem, vismaz to cilvēku dēļ, kuri bija tik drosmīgi un ticēja man.

Es pieliku manus pirkstus Ilvara pierei un sāku koncentrēties. Es sajutu viņa prātu un dzīvību. Viņš bija manās rokās. Ja es ieklausītos, es dzirdētu, ko viņš domā.

Es centos pagarināt viņu, lai izlīdzinātu pa visu ķermeni. Lai viņš nebūtu ieslodzīts. Es iedomājos visus tos jaukos brīžus, kurus mēs pavadījām kopā kā ģimene. Pat ar Henrietu. Un es atcerējos viņa dāsnās acis un mīļo smaidu. Un drīz vien uz viņa sejas parādījās smaids.

Es nespēju atturēt manu atvieglojuma smaidu un pār vaigu noritēja maza asariņa.

Es arī apraudāšos, ja tu nebeigsi. Šodien tavas domas ir reāli bēdīgas.

Es sāku smīnēt. Šodien tiešām ir savāda diena.

Ilvara pirksti sakustējās un drīz vien arī galva sāka grozīties.

Es noņēmu manu roku no viņa un atļāvu saprast, kur viņš atrodas. Viņš sāka pierimst kustībās un drīz vien viņa viena acs lēnām pavērās vaļā. Viņš sāka šausmīgi mirkšķināt, bet kad pamanīja mani, uzreiz pārstāja un skatījās ar lielām acīm uz mani.

"Emij?" viņš čerkstoši pajautāju kas izraisīja viņam klepot.

"Pagaidi, nesteidzies," es saķēru viņa roku vēl vienu reizi, "Tev ir jāpierod. Lūdzu, lūdzu, lūdz piedod man," manas acis sāka asarot.

"Ak, Emij," Viņš pacēla otru roku, un uz brīdi pat izbrīnīja, bet ātri atguvās un saķēra manu vaigu. Es biju pielikusies pie viņa gultas.

"Es biju vainīga, ka tu iemigi. Es visu laiku esmu vainīga, bet es centīšos laboties, es visu izlabošu un uzvarēšu Henrietu un Lesliju. Es padarīšu burvju pasauli labāku," es sāku bezjēdzīgi murmināt. Es pat īsti nesapratu, ko es teicu, es gribēju tikai, lai viņš saprot, ka es mainīšos. Ka es esmu mainījusies. Un uz labāko.

"Tu vienmēr esi bijusi drosmīga. Bet, Emij, tu teici," viņš noklepojās, "Tu teici kaut ko par Henrietu?"

Viņa acis kļuva drūmās un miglainākas nekā iepriekš. Uz viņa lūpām rotaļājās smaids, te pazūdot, te uzrodoties.

"Ilvar, man tik ļoti žēl, bet Henrieta nav mirusi, un viņa nav laba," es paķēru viņu, un kaut vai tas izraisīja viņam noņurdēt, viņš aplika savas garā rokas arī ap mani.

Es sāku klusi raudāt viņam plecā.

Labāk nomierinies. Tu kaut ko dari, kas man neliek justies labi.

Bet es nedzirdēju viņu. Balstiņa bija tikai attālā skaņa.

"Emmm.. Emij, tu spīdi," Ilvars arī izklausījās pēc attālās skaņas. Viņa balsī bija jūtama esošā skumjas, taču arī ļoti liela nesapratne.

Bet es tikai apskāvu viņu ciešāk, un tad es atcerējos par večiņu blakus, un ka ir ļoti daudzi, kuriem ir ievainojumi un slimības.

Es gribēju kaut ko izdarīt.

Un es pat iedomāties nespēju cik stipra ir mana dvēsele. Kaut vai bez tās puses, kas ir balstiņa.